2008/12/31

Neturēt tuvu sejai


Labvakar, cienītais lasītāj! Vai kāds no jums  kādreiz ir pieminēts Forbes miljonāru sarakstā? Es esmu. Teiksiet - tas nav ne Forbes, ne miljonāru saraksts? Pajāt, jūs arī tur neesat! Teiksiet - jūs esat pieminēti daudz biežāk? Pajāt, kriminālhronika un alimentu parādnieku saraksts neskaitās.

Tā, un tagad rakstīšu tiem trim cilvēkiem, kuri tika tālāk par pirmajiem septiņiem teikumiem - ir septiņi (tikos es sāku rakstīt) vakarā 31. decembrī, nesen esmu atgriezies no kārtējās ilgstošās pastaigas, sapratis, ka šogad esmu pietiekami bieži sagaidījis pusnakti negaidīti un nejūtu nekādu vajadzību, ne iekšēju, ne ārēju, speciāli gaidīt pulsteņa rādītāju satuvošanos, lai pa virsu alum, šnabim, tekilai, rumam, kalvadosam, portvīnam, absintam, odekolonam etc uzlietu šampanieti un pēc tam divas dienas mocītos ar uzpūtušos galvu. Tāpat es šovakar negribu redzēt cilvēkus, pietiekami viņus šogad esmu redzējis un kopā negaidīti sagaidījis pusnakti. Nolemts - šovakar palikšu mājās. Kaut kur mētājas balzāms, paciņā palikušas piecas cigaretes, на тугой конец ir Беломор-Канал un kaut kur tālu virtuvē vārās ūdens kafijai. Sākam.

Lai arī mani māc šaubas, vai jaunais gads sākas tieši tad, kad atkorķē šampi, tomēr neiedziļināšos tādos sīkumos kā Jēzus dzimšanas gada, mēneša un dienas apspriešanā, gregoriāņu kalendāra pārākuma par visiem citiem kalendāriem apšaubīšanā vai zemes trajektorijas koriģēšanā. Negribas. Šodien nē. Labāk vēstīšu vēstījumu, kas gada nogalē liksies visai banāls - kas tāds atmiņā paliekošs ir šogad noticis:

1) esmu saņēmies až 17 (ieskaitot šo) teksta gabalu uzrakstīšanai, pie kam jūlijā veselus (tikai bišku apslimušus) trīs plus tests. Testa rezultātus vislabāk raksturo vārdu salikums pжато бугогато;

2) esmu pamanījies nenomainīt darbavietu, kā arī novērot, ka cilvēki, kuru izkustēšanās no darba vietas ir saistīta tikai ar tekošo/krītošo vajadzību atrisināšanu un kafijas/tējas pagatavošanu, ir kašķīgāki, mazefektīvāki un lēnāki (visās izpausmēs) par tiem, kuri ekonomijas nolūkā vēl nav atmetuši smēķēšanu un līdz ar to regulāri skrien iedzīt naglu Veselības ministrijas un ozona slāņa zārkā. Iespējams, ka kustoties cilvēka organismā esošais šķidrums nepaspēj kļūt par bremžu šķidrumu;

3) esmu atkal atklājis angļu auto žurnālistus ar viņu brilliantly-brutal izteikšanās stilu.  Te būs tikai viens no viņiem, bet pārējie nav tālu jāmeklē. Un ziniet - ja TV6 necūkotos un vienu Top Gear epizodi nerādītu piecdesmit divos atkārtojumos, pie tam velns zin kādos laikos, tad tas būtu mans mīļākais kanāls. Tagad jāskatās BBC ar svītrām, bet ko padarīsi - vismaz par velti;

(Runājot par žurnālistiem un žurnāliem (vairāk gan par lasītājiem) - tikko iekš Times uzdūros lasītāju sabalsotam ietekmīgāko cilvēku top 100 - un kas, das bļin, ir tas japānis? Un ja tas ir ietekmīgāko cilvēku tops, tad kāda banāna pēc pirmajā desmitniekā ir Mario tēvs, trīs tirliņi-aktieri, no kuriem viens nebalts, nevienam nezināms smilšains filozofs, divas izbadējušās sievietes, no kurām viena savulaik aizmigusi solārijā, fiziķis un divi caurkrituši politikāņi? Lai tikai tagad kāds iesmilkstas, ka valdība (da jebkura) ir stulba...)

4) atkal iepazinos ar socioniku un atjaunoju zināšanas par sevi. Arī es senāk, pirms gadiem pieciem, dzīvoju ar nesagraujamu pārliecību, ka esmu vienīgais, neatkārtojamais un visādi citādi brīnišķīgais. Tad viens ar socioniku aizrāvies meituks mani iepazīstināja ar manu soctipu - esmu intuitīvi ētisks ekstraverts. Kā spogulī...;

5) sadarīju vēl visādas lietas, kuru sīkāka uzskaite prasītu izcirst pusi no vēl atlikušajiem mūža lietus mežiem (lasītāj, izvēlies pats tīkamāko mežu nosaukumu).

Nu tā, balzāms ir nosūtīts svētceļojumā pa iekšām, cigarete palikusi viena un rakstīt kļuvis manāmi grūtāk, lai gan domu ir daudz vairāk.

Paldies visiem lasītājiem, komentātājiem, domubiedriem un domubiedrenēm, kā arī tām divām vieglas uzvedības sievietēm, kuras patiesībā tādas nav. Salamat!


EOF

2008/12/25

Veselīgie svētki


Nu labvakar, mani mazie lasītāji! Nestāstīšu ka nu jums pasaku par to, kamdēļ tik ilgi nerakstīju, jūs tāpat neticēsiet, labāk pastāstīšu teiksmu par Udo. Jautāsiet - kas ir Udo? To kā reizi es nestāstīšu, teiksmas arī nebūs, vārdu sakot - lasiet tāļāki.

Visa šitā padarīšana ar svētku svinēšanu vispār ir viens smieklīgs pasākums - ja vis' caur' gad' da jebko reklamē puspliks meitietis, tad ap novembra sākumu šai galvā tiek uzmaukta baltsarkana mice un turpat kaut kur slaistās sarkandegunains zoofīls, kurš amatu apvienošanas kārtībā arī kolas reklāmas aģents. Visi tipa zin, ka tā ir reklāma, bet iet un pērk. Ko? Da visu. Bet valstī krīze.

Tramvajā puisītis zvana mammai un skaļi stāsta, ka skolā bijis tas nenosakāma dzimuma un vecuma indivīds, kurš nevis Karlsons, bet gan sala tētis, vectēvs sals vai žurnāls Santa Klauss Marija Brandauers, kurā puisītis ātri vien, pēc paša vārdiem, sazīmējis fizruku Imantu. Aplauziens agrā jaunībā. Kas vēl notiks, kad atklāsies, ka stārķis patiesībā bija tētis. Bet krīze.

Iegāju (virtuāli) vienā ziņu lapelē un ātri ātri aizvēru ciet ibo ieraudzīju virsrakstu: Būtiski samazinājies maksājumu bilances tekošā konta negatīvais saldo. WTF? Sapratu divus vārdus, pārējie laikam lamu vārdi. Pareizi ir, es arī lamātos, ja man kaut kas būtiski samazinātos. Jo krīze.

Atvēru to lapu šodien un izlasīju, ka viss ir labi un vispār mums ir krutākā valsts uz zemes. Lai jau nu tā būtu, bet kāpēc tas ir jāpaziņo ar tādu seju, it kā katra diena sāktos ar klizmu, turpinātos ar ogļu rakšanu aiz polārā loka un noslēgtos ar dvīņu dzemdībām bez anestēzijas? Jo krīze?

Tikko austiņās iedziedājās Fredijs un teica, ka davai ka nu ierubam rubiļņiku jebšu Let's Turn It On. Silti iesaku visiem noklausīties. Vispār priecīgs puisis bija tas Fredijs. Bet mums krīze.

Bet īstenībā jau stāsts nav par krekliem un pat ne par krīzi (kas vissmieklīgākais), bet gan par idiotismu un nespēju saprast, ka tie kretīni (apzīmējums noklausīts trolejbusā, spriežot pēc tālākās divu 40-gadnieču sarunas - domāta valdība) ir tikai pašu atspulgs. Bet krīzes ta nav. Nu, tobiš smadzeņu nav, tas būtu pavisam precīzi, savukārt no smadzeņu neesamības izriet arī naudas neesamība. Tas nu tā, sīkums, daudz svarīgāka ir veselības saglabāšana pirms svētkiem, svētkos un pēc svētkiem, tādēļ pildīsim acu daktera norādījumus un tā vietā, lai blenztu TV kastē, iesim tīrīt sniegu, kā savulaik teica viens bārdains vīrs no tās pašas kastes, bet visi par viņu smējās. Jo krīzes vēl nebija.

Salamat!


EOF

2008/11/15

Veču skarbums

Labdien, manu jauko lasītāj, labdien šajā skaisti drūmi postvasarīgajā dienā! Pastāstīšu jums stāstiņu par seniem laikiem, kurus atcerēties, tieši tāpat kā klausīties šiten te minētās grupas, nav stilīgi, moderni un vispār tas bija tik sen, ka uz zemes vēl nekā nebija. Bet bija gan!

Bija biedri Arnolds un Silvestrs, plašāk pazīstami kā 800. sērijas 101. modeļa terminators un Jānis Rembo, bet piedalījušies arī tādos neaizmirstamos grāvējos kā Predator, Commando un Cobra da Rocky attiecīgi. Ir vēl šādi grāvēji, bet šie tādi pazīstamākie.

Var ņirgāties par Ārniju, kurš kā Ļeņins subotņikā stiepj baļķi, kurš viens pats ieņem nocietinātu salu, stiepjot sev līdz tādu amunīcijas daudzumu, kuras pietiktu vadam, kurš tiešām būtu nepieciešams konkrētās salas ieņemšanai. Var smieties par Rembo ar viņa meganazi, ar nebeidzamajām bultām, par nepārprotamo krutumu gan gaitā, gan sejas izteiksmē. Var smieties, bet...

Die Hard 4 - vecajo Vilisu un viņa meitu izglābj kaut kāds puņķains datortārps ar līku muguru un vāji izteiktām sekundārajām dzimumpazīmēm. Visu laiku grāvējs Matrix - tas havajietis visu daļu laikā staigā kā smagi kontuzēts un viss viņam jāpaskaidro. В каком смысле? В прямом, блин. Pēdējais hīts - Max Payne: čalis visu laiku kaut ko domā, kamēr sieviete viņu izglābj. Kaut kad senāk bija Independence Day - pasauli glāba smuglijs nēģeris un žīds zinātnieks, kurš beigās noteikti pieprasīja samaksāt. Tas pats Terminator 3 - galvenais ir kaut kāds uniseksa iemiesojums un histēriska sieviete. Un tā varētu turpināt vēl ilgi.

Vai tiešām uz šīs pasaules ir palikuši tikai pidari (saukti par gejiem, kad viņiem ir nauda), žīdi un nēģeri? Vai tiešām vīrieši no Marsa ir saņēmuši Venēras pavalstniecību? Kur ir mūsdienu Rembo, Kobra, Matrikss aka komando? Veči, kuri nesēž stundu domādami par Āfrikas badacietējiem bērniem, bet iet un dabon to paiku, veči, kuri staigā zābakos, nevis kedās, veči, kuri staigā ar plikiem torsiem tāpēc, ka tur ir ko redzēt, nevis tāpēc, ka to prasa filmas pamatdoma. Kaut gan kāda tur doma, tās domas ir vēl mazāk kā 80. gadu grāvējā, vienīgi specefekti pielikti...

Ilustrācijai - Commando. Ieskrien lāga Ārnijs istabā, kur sēž viens lohs un paziņo, ka viņa (Ārnija) meita ir nolaupīta. Rezultāts - lohs noķer lodi. Tāpat kā visi pārējie filmas gaitā. Un, kā dzied Prāta vētra - ...bet meitenes, bet meitenes pēc tam, kam pierādījums ir visas (nu labi - 99.5%) mūsdienu filmas - sliktais nelabais tiek aizšauts un tad nu jādzenās šim pakaļ. Savulaik to sauca par haltūru.

P.S. Lāga Ārnijs iekš Terminator pateica 17 dikti īsus teikumus, bet viņa I'll be back atceras visi. Vai kāds atceras kaut ko no tā, ko tas havajietis murmulēja iekš Matrix?


EOF

2008/11/02

Labi, ka nelīst

Ja divi cilvēki salīdzinoši regulāri satiekas, lai iedzertu, parunātu par šo un to un jauki nokniebtos, bet tad viens no viņiem sāk gribēt ko vairāk, tad...

... tad man ir brīvs vakars un pārdomas par to, kāpēc un ko no manis gribēja, uzsvaru liekot uz to kāpēc.

Bet liktenim tomēr ir humora izjūta.


EOF

2008/10/17

Smaids no rīta

Labdien, manu ekonomiskās krīzes nomocīto lasītāj!

Lai arī cik netipiski man tas būtu, bet vakar sagadījās tā, ka pievienojos urkšķētāju pulkam un sāku cepties par strādāšanu/nestrādāšanu, par to, kā strādā citi, apvainojos par to, ka man pārmet nestrādāšanu un līdzīgām nenozīmīgām lietām. Arī šorīt, braucot uz darbu, turpināju sāpēt savu sāpi (pēdējā laikā jau pārāk bieži to daru, pašam sāk apnikt). Un tad...

Pietura zem nosaukuma "Rīgas modes", atveras trolejbusa durvis un... Labi, ainas pilnībai - darbdienas rīts ap pusdeviņiem, līst lietus, laukā drūmi pelēks laiks, trolejbusā esošo sejas tikpat zemes pelēkas, es esmu iegrimis apcerē no sērijas cik-gan-viss-slikti. Un šajā brīdī atveras trolejbusa durvis, paverot skatu uz meiteni, kura ir atspiedusies pret kāpņu margām un sūc pienu. Pilsētā, kurā visi kaut kur skrien pārnopietnus ģīmjus savilkuši, stāv meitene - bez somas, vienkāršā zamša jaciņā, izlaistiem matiem, bezrūpīgu seju un vēl bezrūpīgāk no paciņas sūc pienu. No viņas stājas, no viņas sejas, no piena paciņas staroja kaut kas tāds... Nereālāk sen nebiju juties.

Un aizmirsu es savas pseidoproblēmas, savu cepšanos un drūmo laiku. Ko novēlu arī tev, manu reto lasītāj.

P.S. Pēc piena vēl neaizgāju, bet labi der arī kafija un cigarete.


EOF

2008/10/14

Cigaretes uz galda un ne tikai


Sveicināts, mans apburošais lasītāj! Apsveicu ar zelta rudeni un ļaužu pūļiem, kuri kā katru gadu gāž apkārt Siguldu, jo, kā labi zināms, tad lapas paliek dzeltenas un sarkanas un vēl kādas tur tikai Siguldā, citur šamās nokrīt 150 milisekunžu laikā, apsveicu ar ikrudens jautrības uzplūdiem, apsveicu ar garākām naktīm!

Tā kā mana dzesēšanas sistēma atkal atteicās funkcionēt, tad nu jau otro dienu ir iemesls gulēt mājās un censties pierunāt organismu nesakausēt glāzi, no kuras dzeru. Glāzi, kuru nav kur īsti nolikt, jo galds ir piekrauts ar kaut ko. Varētu sakraut gultā, bet divguļamās viena puse piekrauta (un regulāri tiek izkrauta) ar kaut ko. Varētu sakraut uz palodzes, bet brīdī, kad man sagribas atvēt logu, tas tāpat tiks sakrauts uz galda vai gultā. Skapī? Mmm... Kurš šito visu tur sabāzis?

Nu labi, pieņemsim, ka uz galda esošās mantas (jau pieminētā glāze, krūzīte, divi lādētāji, divi cietie diski, nezināms daudzums CD un DVD, cigaretes, līgumi, dažas brilles, pāris metri vadu, vēl dažas pavadzīmes, sērkociņi, karte, trīs veidu knaibles, tai skaitā ķirurģiskās, daži perehodņiki, kilograms šķiltavu, fotoaparāts (sen meklēju), bārdas dzenamais, šķiltavu benzīns, kārtis, portcigārs un vēl kaut kas, kam man slinkums domāt nosaukumu, kā arī dators, monitors un printeris) es salīdzinoši bieži izmantoju (tikai nejautājiet...), savukārt no tā izriet, ka zem galda un atvilktnēs esošās mantas un lietas es izmantoju  attiecīgi retāk un reti. Ja man ir zināms, ka zem galda ir vēl pāris metri vadu, nejēdzīgs daudzums manuāļu un specifikāciju, vēl kaut kādi pribambasi, viskijs (o!), iespējams, ka (nedaudz piepūloties) funkcionējošas detaļas, konjaks (wow!), tad par esošo triju atvilktņu saturu man ir jākonsultējas ar kādu gaišreģi (vai eksorcistu), jo zinu tikai to, ka vienā lādē man glabājas visādas vizītkartes (neatrodamas brīžos, kad nepieciešamas), savukārt otra ir piestūcīta ar rēķiniem un čekiem. Rēķini visi ir apmaksāti, jo nesamaksāšanas gadījumā es (un ne tikai es) tieku apbērts ar vēl bagātīgāku papīra lietu, kas nelabvēlīgi ietekmē manas atvilktnes iekšējo blīvumu. Kas aizņem atlikušo vietu - zināt nezinu. Par skapi pat nesākšu runāt - man ir aizdomas, ka tur dziļumā glabājas Dzintara istaba... Ak jā, un brīvajās vietās da jebkur atrodas grāmatas un grāmatiņas. Ja vēl izdodas sameklēt klavieri un peli (abas bezvadu), tad jau varu justies laimīgs.

Bet nu štrunts ar nezināmo, to, ko man vajag, es atrast varu, bet jāsāk ar ko citu - kādu laiciņu atpakaļ biju ciemos pie meitenes (ak, kāds pārsteigums!), kurai dzīvoklis bija vēl vairāk pārkrauts - štrunts pie štrunta, pekele pie pekeles, tikai nevis tādā noliktavas stilā kā man, bet kārtīgi un akurāti - var redzēt, ka cilvēkam sagādā prieku šī te nevajadzīgo mantu izstāde, sagādā prieku tamās kārtot, pucēt un slaucīt, novietot pareizajās vietās un apbrīnot savu kārtības izjūtu. Atnācu mājās un izraku Džeroma K. Džeroma "Trīs vīrus laivā": Metiet laukā grabažas, cilvēki! Lai jūsu dzīves laiva ir viegla, lai tajā atrodams tikai visnepieciešamākais - mājīgs nams un vienkāršas izpriecas, pāris draugu, kas ir šī vārda vērti, kāds, kas mīl jūs un kam jūs atbildat ar pretmīlestību, kaķis, suns un viena vai divas pīpes, pietiekami daudz ēdiena un drānu, un mazliet vairāk nekā pietiekami - dzērienu, jo slāpes ir drausmīgs posts. He, labi gan, ka es vismaz reizi pusgadā izmetu laukā grabažas... Visas grabažas, gan materiālās, gan garīgās, jo tendence krāt fiziskos krāmus atspoguļojas uz visu pārējo. Kaut gan fizisko mantu man tāpat daudz nav - visu, kas nepieciešams izdzīvošanai, es varu panest, pārējais ir tikai bonuss, bet bonusi ne vienmēr ir tie labākie.

Morāles nebūs, būs tikai smīns - jo pa radio jau iet reklāma, kas aicina iepirkt ziemsvētku dāvanas. Tikai dāvanu pirkšanas un mājas piekrāmēšanas drudzī tiek aizmirsta sena patiesība: двум богам нельзя служить!


EOF

2008/09/27

Vecais lāga Mērfijs

Un atkal rakstīju komentāra komentāru, bet sanāca posta cienīgā garumā... Īso stāstu rakstnieks no manis nesanāks.

Ir arī tāds Mērfija izteiciens: Pirms ies labāk, ies sliktāk. Kurš teica, ka ies labāk? Principā tā arī dzīvoju, jo tad, ja gatavojas uz vissliktāko, bet notiek tikai sliktākais, tad ir prieki visā zemeslodē, priecājos pats un mute smaida. Reizēm sajūta, ka visapkārt ir bardaks un tavas darbības, kas vērstas uz šī bardaka sakārtošanu, to padara tikai lielāku, nepamet mani gana ilgi, lai taptu tādi dvēseles bļāvieni kā iepriekšējais ieraksts.

Man gan bieži pārmet, ka es neko neuztveru nopietni, bet ja visu uztvers tik nopietni kā menti geju praidu, tad atliks tik vien kā ņemt striķi un iet uz Daugavu nošauties. Nu cik var cepties par absolūtiem dzīves sīkumiem! Pacepas vienreiz un miers, bet nē - vajag atkārtot un atkārtot, pie tam gūstot no tā mazohistisku baudu.

Piemērs - man vakar pastāstīja, kādu litrāžu absinta es esmu izlacis pirms nedēļas. Man gan pašam nav nekādu pierādījumu, kas tas biju es, ir aizdomas, ka tas bija mans dvīņubrālis, bet labi - ticēšu bārmenim. Nu lūk, vienreiz absintu salakos un tagad miers - esmu uzzinājis, ka autopilots bez sbojiem darbojas arī šādos nelabvēlīgos apstākļos, podus netaisa un miers ar viņu. Viss.

Gan jau ka arī citur valda sviests, margarīns un citi teorētiski no govs izdalījumiem atvasinātie produkti, tikai mēs izceļamies ar to, ka lepojamies ar to, cik mums ir slikti un grūti, tautiskā garā tas ir aprakstīts šeitan.

Kā savulaik izteicās viens no trešā reiha dižvīriem (tagad neatceros tamējā propogandas ministra vārdu), tad ir meli, lieli meli un statistika, līdz ar to statistikas biroja mājaslapu var palasīties brīvbrīžos, starp TV programas izlasīšanas beigām un krustvārdu mīklas minēšanas sākumu.

Katrā gadījumā mani pēc "Latvija..." uzrakstīšanas atlaida, savu tvaiku es izpūtu un pat nevienu (nu OK, gandrīz nevienu) mātes vārdu neuzrakstīju.

P.S. Zini, kāpēc dzimto valodu sauc par mātes valodu? Tāpēc, ka tēvu pie vārda neviens nelaiž.


EOF

2008/09/25

Latvija, kas tevī notiek?


Labdien, mani cienītie daži lasītāji! Sākšu es ar savu atbildi uz virsrakstā likto jautājienu - sviests tik liels, ka jau uz supergeto, atvainojiet, Supernetto margarīnu velk. Tad nu sākšu.

Katru dienu divas reizes (nu labi, vismaz vienu reizi) braucu gar būvlaukumu, kur dienās sliesies visas tautas vai vismaz Demakovas vairāk par Lāčplēša augšāmcelšanos ilgotā gaismas pils, kas patiesībā bibliotēka. Nu... Savulaik Krievijā dzīvoja vīrelis, kuram nu tik ļoti cars nepatika, ka konkrētais subjekts izdomāja šamo (caru) uzspridzināt. Neiedziļinoties sīkumos un bumbas kā ieroča diezgan lielajā nejēdzīgumā viena cilvēka iznīcināšanai, teikšu to, ko jūs gan jau ka nojautāt - nekas viņam nesanāca. Par mēģinājumu vīreli noraka, bet viņa uzvārds vēsturē palika un vēl joprojām piesaista daudzus sekotājus. Sauca viņu Ivans Halturins, tēvavārdu nepateikšu. Tad nu lūk, vīreļi tajā būvlaukumā ir viņa sekotāji. Celtnieks neesmu, bet to, ka viņi tur pīpē un baros pa desmit bezjēgā klīst apkārt, pie tam par maniem nodokļiem - to es zinu gan.

Vakar slēgāju putekļaino kasti stūrī, pazīstamu arī kā televizoru, un uzdūros domburšovam. Tā kā darīju ko citu, tad šovu tikai klausījos un arī tad sadzirdēju tikai atsevišķus fragmentus, bet arī ar to pietika: viens tur dikti kliedza, ka VOAVA (Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūra) strādājošos vajag ar apkakātu mietu dzīt, savukārt otrs izteicās, ka nevajag, jo tur strādājošie derīgu darbu dara. Tad otrs fragments - kāds sacīja, ka gadījumā, ja dakteriem un māsām algu nepaaugstinās, tad viņi visi bliezīs tālēs zilajās un varēsim ārstēties ar tautas metodēm.

Pats strādāju valsts iestādē un esmu iepazinies ar drausmīgo tanti birokrātiju - darbu, kuru var izdarīt viens, dara vismaz četri un vismaz četrreiz ilgākā laikā, bet līdz ar to, ka atbildīgi ir visi četri, par sastrādātajiem sūdiem neatbild neviens, līdz ar to piekrītu, ka VOAVA dzīt vajag un ne tikai viņus - vairumu ierēdniecības bez jūtamām sekām varētu apslīcināt CERN kolaiderī izplūdušajā hēlijā. Un nevajag man stāstīt par 10% atlaisto nabadziņu un vispārējo taupību - aiziet tie, kuriem ir apnicis un taupīts tiek uz lietām, kuras ir vajadzīgas, nevis uz mega-super-truper-figņām. Neticat? Tiek celta gaismas pils, kura maksā baiso piķi, savukārt ārsti laiž uz ārzemēm. Jautājums - kam tad šito būdu slien, ja visi tāpat tūlīt apsprāgs bez medpalīdzības? Slienam koncertzāli - un atkal kam? Dzerošais un slimais latvis uz turieni ies? Skuju! Viņš aizies uz lielveikalu atlaižu sezonā kārtējo Ķīnas pagrabā diegto seģeni nopirkt. Tūristi uz turieni ies? Atkal skuju! Viņi piepļausies jau RIX un tālāk par minetautomātiem netiks.

Labi, tālāk - ir sākusies kārtējā CSDD akcija par to, ka visiem automašīnā vajag sprādzēties. Vajag ta' vajag, bet kāpēc akcija? Liekas, ka Ievas redaktores slejā bija rakstīts apmēram tā: "...cerams, ka nākamgad CSDD akcijā tiks runāts par mobilo telefonu kaitīgumu..." Kāda banāna pēc par to jārunā akcijas veidā? Kāds atnāk mājās un saka mīļotajai meitenei/puisim: "Mīļum, šovakar akcija - es pierādīšu, ka varu mīlēties!"? Jūs aizejat mājās un rīkojat akciju "Vakariņu ēšana"?

Piegāju no rīta pie kioska cigaretes nopirkt, bet tantuks man paziņo, ka sakarā ar blakus esošo skolu viņiem cigaretes aizliegts pārdot. Da jop, tie mazgadīgie perdeļi takš iet uz puskilometru tālāk esošo veikalu, kur nopērk ne tikai cigaretes, bet arī alu, un atpakaļ nākot padzeras un uzpīpē! Nabaga bērniņi... Mobilie tādi, par kuriem es ilgi domātu, vai man visas iekšā sabāztās fīčas vajag, mūzikas playeri ne jau šādi tādi, bet Ipodi, pie tam jaunie un ja vecie, tad ar 160GB vietas uz borta, mašīnas tādas, ka skolotājs savu velosipēdu kaunās blakus likt...

Kaut kad augusta beigās Dienā bija aprakstīts pētījums par latvju jaunatnes nākotnes plāniem un cerībām. Tā kā mēs esam tik politkorekti, ka melnu krāsu saucam par afroamerikāni, tad pētījuma rezultāts vēstīja, ka jaunatne nākotnē skatās ar "pasīvu optimismu". Tautas mēlē tas nozīmē, ka darīt negrib neko, bet naudu grib saņemt lielu. Punkts.

Daudzi satraucas par reklāmās minētajām laimīgajām vecumdienām un apjomīgo pensiju. Statistika gan liecina, ka Latvijas sieviešu vidējais vecums ir 42.7 gadi un 37.3 vīriešu, no kā var secināt, ka liela daļa iedzīvotāju velti uztraucas, bet tas netraucē žubei bankā apjautāties lipīgā balstiņā, vai es esmu pieteicies pensiju kuram tur līmenim.

Un nobeigumā - ir tāds Mērfija likumu grāmatā ievietots aicinājums/uzmundrinājums/sauklis: smaidi, rīt būs sliktāk. Uz šīs pozitīvās nots tad arī beigšu savas sāpes uzticēšanu klavierei.


EOF

2008/09/01

Džinsi, mati un āda


He, atkal ir piepildījies - sievietes šajā dzīvē mani virza...

Sākumā viss bija vienkārši un nesatricināmi - piedzimu, augu un klausīju vecākiem. Ilgi klausīju. Bet tad sagadījās tā, ka nokļuvu slimnīcā (un labi, ka tā, nevis morgā), kur nevarēja darīt tā, kā es darīju, ja man kas vai kāds nepatika - pagriezties un aiziet, nācās vien izturēt. Un kļuvu es par visas nodaļas līderi, jo vietējie krieveļi man neatstāja iespēju būt vienaldzīgam nodaļas pacientam - kādam vajadzēja būt mēslam. Es izvēlējos, ka mēsli būs viņi.

Tas bija 12 gadus senā pagātnē, bet daudz kas mainījies nav - džinsus es vēl arvien nonēsāju līdz pēdējam, pašlaik ar nepacietību gaidu, kad no štatiem atnāks pasūtītā ādas jakas (pa lēto, ja salīdzina ar vietējām cenām), klausos to mūziku, kas man patīk, skatos uz to, kas man patīk (bildē var redzēt), pieskaros tam, kas man patīk (bildē var redzēt) un sēžu tur, kur man patīk. Runājot par sēdēšanu - reizēm sēžu kopā ar baikeriem. Un nekas īpašs, cilvēki kā cilvēki, jo pēdējais patiesais baikeris izkusa až 1991. gadā. Ak jā, un vēl taisos ar domubiedriem dibināt, teiksim tā, dibinājumu zem nosaukuma pajāt.lv, jo man nepatīk vēl viena potenciālā jaundibinājuma nosaukums nerūp.lv

Par stilu - vienreiz Ģertrūdes ielas pazemes pārejā man piesējās pāris vietējo, sarunu sākot ar vārdiem "ei, metaļuga". Tā kā biju dvēseles un fiziskajā stāvoklī, kad cilvēku vada rezerves barošanas bloks un autopilots, tad atļāvos cilvēkiem pielabot deguna formu, tā arī nepaskaidrojot, ka tikpat labi esmu metālists kā zobārsts. Nepaskaidrojot, ka es esmu slinks un daudz labprātāk savu netīro ādas apģērbu noslauku, nevis mazgāju, kas neizbēgami noved pie bikšu ceļgalu ieplīšanas. Nepaskaidrojot, ka mans ādas mētelis ir vienīgais apģērba gabals, kurš kopā ar mani ir gājis vidusskolā (un labi, ka tamējais nemāk runāt).

Kādas dienas senāk iznāca parunāt ar pašlaik strādājošu skolotāju, kuras stāstu iespaidā es aizdomājos, kā ir mainījusies sabiedrība. Un ziniet - mūsdienās vairs neviens neatļaujas lāpīt saplīsušos džinsus, jo saplēstus un salāpītus var nopirkt veikalā, tāpat kā tur var nopirkt jaunas nonēsātas ādas jakas. Arī šodien fano par da jebko, bet tomēr es ticu, ka veikalā pirktais Tailera vai Kūpera stils nav ar to smeķi, kāds ir paša šūtajam, plēstajam un kniedētajam prikidam.

Pašlaik klausos Van Halen un domāju stāsta morāli... Laikam jau morāle slēpjas tajā, ko manis pieminētajai skolotājai ir stāstījuši viņas mācītie pamatskolas audzēkņi - дом большой поговорить не с кем, pie tam vārda tiešā nozīmē - vairuma bērnu vēlme parunāties tiekot atsista, tā vietā iedodot naudu un piesakot netraucēt... varbūt bēdīga finansiālā situācija tomēr nav tas sliktākais.

P.S. Taisnība tomēr bija Kazulim - es esmu muzikālā mauka, jo tagad klausos Wet Wet Wet. Un kas man ko var padarīt?


EOF

2008/08/17

LPZS


Labdien, mans sailgojies lasītāj! Beidzot pienācis laiks atkal kaut ko uzrakstīt un man pajāt, ja kādam kas nepatīk – tas ir mans viedoklis un to es aizstāvēšu tāpat kā savas konstitucionālās tiesības dzert aukstu vodku. 

Parunāšu ka nu par Gruziju. Ja reiz visi runā, tad ar ko es būtu sliktāks? Vienīgi es neatbalstu Gruziju, dzerot Gruzijas vīnu. Šis pasākums nu ir tikpat sviestains kā ieteikums boikotēt Ķīnā ražotas preces – kurš tikai idiots to izdomāja? Varbūt uzreiz pakārties latvju nacionālajā ar rokām pītajā kaņepāju virvē, lai nemocītos? Jo atbalstīt kaut ko, lietojot viņu ražotos produktus, neliecina par īpaši augstām prāta spējām, tad jau sanāk, ka mēs varam atbalstīt pandas, ēdot viņu kakas. Un tad arī nav brīnums, ka krievi uzvarēja WW2 – viņi atbalstīja paši sevi, dzerot savu šnabi. Vācieši arī dzēra savu šnapstu, bet viņu bija skaitliski mazāk. 

 Nerunāšu par konfliktu (klopi) kā tādu, jo man ir slinkums rakstīt tik daudz, cik man būtu ko teikt. 

Katrā gadījumā viens ir skaidrs – amerikāņi ar savu politkorektumu, cilvēktiesībām un visur esošajiem žurnālistiem jau tagad ir dziļi tur, kur ir tumšs. Būtu labāk mācījušies no krieviem – dažus no rakstošajiem debīliķiem novāca citiem par brīdinājumu, toties pārējie tagad zin savu vietu. Un tas nav apvainojums žurnālistiem kā tādiem – lai taču dzīvo, daudzi taču staigā apkārt ar tādām mazām dabas kļūdām, kuras sauc par suņiem (čihuja vai nihuja – īsti nezinu) un no kuriem tāpat nekādas jēgas nav. Bet kāpēc tik daudz un kāpēc svētās govs statusā? Varbūt tāpēc, ka saprāts uz šīs planētas ir miris? Miris, sācis smirdēt un tapis izmests laukā? Jo traucē... Bet pat to – iepriekšējais ieraksts. 

Parunāšu par basketbolu. Nē, labāk nerunāšu, bet katrā gadījumā skaidrs ir viens – ja reiz tu esi ietrāpījusi laukumā uz olimpiskajām spēlēm, tad ir jāspēlē, nevis jādomā attaisnojumi, kāpēc nespēlēji un bezjēgā skraidīji pa laukumu. Ir tāda skaista filma „Platoon”, kurā izskan teksts, ka attaisnojums ir kā caurums pakaļā – tāds ir katram. Lieki piebilst, ka filma uzņemta laikā, kad saprāts vēl bija tīri dzīvs. 

Parunāšu par sapieriem. Tagad ir par vienu sapieri mazāk. „... и шапки далой и рюмку до дна когда хоронят бойца...” 

Un LPZS nav mana jaundibinātā partija, tā, līdzīgi kā MZGD, ir abreviatūra.


EOF


Veltījums lasītājam

London Times Obituary of the late Mr. Common Sense - Sunday,  31st March 2008


'Today we mourn the passing of a beloved old friend, Common  Sense, who has been with us for many years. No one knows for sure how old he was, since his birth records were long ago lost in bureaucratic red tape. He will be remembered as having cultivated such valuable lessons as: Knowing when to come in out of the rain; why the early bird  gets the worm; Life isn't always fair; and maybe it was my fault.

Common Sense lived by simple, sound financial policies (don't spend more than you can earn) and reliable strategies (adults, not children, are in charge).

His health began to deteriorate rapidly when well-intentioned but overbearing regulations were set in place. Reports of a 6-year-old boy charged with sexual harassment for kissing a classmate; teens suspended from school for using mouthwash after lunch; and a teacher fired for reprimanding an unruly student, only worsened his condition.

Common Sense lost ground when parents attacked teachers for doing the job that they themselves had failed to do in disciplining their unruly children.

It declined even further when schools were required to get parental consent to administer sun lotion or an Elastoplast to a student; but could not inform parents when a student became pregnant and wanted to have an abortion.

Common Sense lost the will to live as the Ten Commandments became contraband; churches became businesses; and criminals received better treatment than their victims. Common Sense took a beating when you couldn't defend yourself from a burglar in your own home and the burglar could sue you for assault.

Common Sense finally gave up the will to live, after people started pouring religion into their politics and abandoned common sense.

Common Sense was preceded in death by his parents, Truth and Trust; his wife, Discretion; his daughter, Responsibility; and his son, Reason. He is survived by his 4 stepbrothers; I Know My Rights, I Want It Now, Someone Else Is To Blame, and I'm A Victim.

Not many attended his funeral because so few realized he was gone. If you still remember him, pass this on.

2008/07/29

Liktenis sliktenis vai lidojoša muca?

Pienāca reiz tas brīdis, kad atkal iegāju pa Alma Mater plašajām durvīm ar vēlmi studēt, vai, apzīmējums, kas pašam patīk labāk, pabeigt to fakultāti, ar kuru es sāku un kura atrodas skaistā vietā Alberta ielā. Uzņemšanas process no tālās pagātnes mainījies nav, jaunie un daudzsološie idioti arī beiguši rindās stāvēt, vārdu sakot idille. Līdz brīdim, kad meituks man paziņo, ka es iestāties nekur nevaru, jo man latviešu valodā un literatūrā nav sekmīgas atzīmes, t.i., kopā nesanāk. Neiegrimstot sīkumos teikšu tā - viss nokārtojās, kārtošu ārvalstniekiem domāto testu un rudenī ļaušos maniem bijušajiem kursabiedriem mani fuksēt un vēlāk mācīt.

Bet ne par to ir stāsts, bet gan par manām atzīmēm latviešu valodā un literatūrā. Pasniedzēja bija sava darba fanātiķe, viņai mierīgi varētu piederēt izteiciens "Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini!", taču viņa ar to neapmierinājās - "Es jūs piespiedīšu mīlēt un no galvas citēt latviešu literātus!" būtu precīzāks sauklis. Ar gramatiku bija līdzīgi, kaut gan neviens no mums ne tālu uz filologiem iet netaisījās. Uz pedagogiem vēl mazāk.
Tad nu lūk, pēc kārtējā domraksta (senāk saukta par sacerējumu) par to pašu nelaimīgo Pliekšānu es sāku diskusiju ar pasniedzēju par tēmu domas un raksts, kā arī par to, kāds un kur atrodas domas etalons, vai tas glabājas Parīzē blakus metra un kilograma etalonam etc. Sāku es runāties tamdēļ, ka manam solabiedram par konkrēto sacerējumu nekas sekmīgs sanācis nebija, jo nu nav cilvēkam iekšā literāta talants, toties automehāniķis labs bija jau tad, tāpēc es cienīto skolotāju lūdzu paskaidrot, ar ko automehāniķa domas ir sliktākas par latviešu valodas skolotāja domām? Beidzās viss ar to, ar ko beidzās, toties tagad ir ko rakstīt.

Un rakstīt ir lūk ko: šo svaru mēru palātā glabāto domas etalonu redzējis neesmu vēl līdz šim, toties vēl arvien esmu pārliecināts, ka vārds "domraksts" ir saliktenis, ka Raini nevar piespiest mīlēt (tāpat kā nevienu citu), ka fanātiķi kara (un nekara) gadījumā būtu jāizšauj pirmie, ka ja mani bērni tāpat kā tēvs skolā palaidīs muti, tad es viņus neapklusināšu un ka gadījumā, ja zinātnieki iestūcītu mani laika mašīnā un aizsūtītu mani uz šo pašu klasi stundas sākumā, tad nekas nemainītos, lai arī es zinātu, ar ko tas beigsies.

Es zinu, ka no manis un manas rīcības nekas nav mainījies, ka sistēma tik viegli nemainās, ka pašam pēc tam mēsli, bet es to varu atļauties - uz to cilvēku kopskaitu, kas nekad balsi nepacels un nekad nedomās savādāk kā vajag ir nepieciešams kāds, ko citiem aprunāt. Jo cilvēku pūlis ir ļoti labs mēslu tīrīšanai, bet ne domāšanai.


EOF

2008/07/27

Tādu jūs mani esat padarījuši...

You are the Smartass! You are rational, extroverted, brutal, and arrogant. In fact, you could very well be the anti-Christ, as you are almost the exact opposite of everything Jesus was supposed to be. While Jesus says love your enemy, you say love beating the crap out of your enemy. While Jesus raises the dead, you raise hell. While Jesus walks on water, you tend to sink. You probably consider people who are emotional and gentle to be big pussies who are obviously in lesser stature than you. You have many flaws, despite your seeming intelligence and cool-headedness. For instance, you aren't very nice. In fact, you're probably an asshole. And you are conceited and self-centered. Not only that, but you are very loud and vocal about all this, seeing as how you are extroverted. There is no better way to describe you than as a "smartass", I'm afraid. Perhaps just "ass" would do, too. But that's a little less literary and descriptive. At any rate, your main personality defect is the fact that you are self-centered, mean, uncaring, and brutally logical.

To put it less negatively:

1. You are more RATIONAL than intuitive.

2. You are more EXTROVERTED than introverted.

3. You are more BRUTAL than gentle.

4. You are more ARROGANT than humble.


Take The Personality Defect Test

2008/07/14

Nu kā māja...

...man ideja, tikai ka izpildījums tāds pavārgs kā Maximas mazgātā telts nesanāk... Tātad ir tā - Rīgas rātes gudrajie ar pieaicināto viesmākslinieku iekšlietu (dīvaini - dakter's tak' nav) ministru dikti jau nu neapmierināti ar angļu tūristu iznešanos mīļotajā galvaspilsētā, tajā pašā laikā neviens pat neapsver domu visus šitos tirliņus pa taisno no RIX vecos baļķvedējos nogādāt, teiksim, Maltā vai Rogovkā. No kā mēs secinam ko? To, ka avīzes vajag lasīt, tās visai bieži sēj gudrību, cēlsirdību un mūžību, kā to jau sen apjauta Turcijas pavalstnieka dēls. Un izlasīju es, proti, ko: sazin kādā pilsētelē Spānijā, ne ta Pampāļos, ne ta Pamplonā, notiek ikgadējais un tradicionālais ne ta buļļu, ne ta vēršu (žurnālistos Latvijā aiziet tas, kurš neko citu nejēdz) skrējiens, kurā "...ievainojumus guvuši simtiem cilvēku." Neviens nav guvis savainojumus ar ragiem, bet tas dzīvnieks arī nav tērēts - guļošo nesitīs (cilvēki varētu mācīties).
Tad nu tā - ieviešam Rīgā tūristu skrējienu: pa priekšu tūristi, kuru vienīgai aizstāvēšanās ierocis ir izdzertas plastmasas glāzes un piepūsti prezervatīvi, savukārt nopakaļus teciņiem vien menti ar stekiem, metaļugas ar ķēdēm un mmmm...eitenes ar pātagām. Ja Eiropa piesiesies, tad teiksim, ka tā ir senas latgaļu tradīcijas "Kāzas bez klopes ar mietiem nav kāzas" reinkarnācija XXI gadsimtā ar refrešoto nosaukumu "Atskaldi fakino angļu sekstūristu". Tas, ka pie reizes pa rīkli dabūs pārītis vācu pensionāru, neskaitās - tas par nomocīto Imantu Sudmali. Un iedomājieties, kā palielināsies tūristu pieplūdums - drīz vien uz Latviju kaut kādi štrunta koknejieši nevarēs atļauties atlidot, līdz ar to uzlabosies arī ekonomiskā situācija, ko veicinās arī pasaules sabiedrības interese par šiem tautas svētkiem. Vienā mierā uzcelsim Elektrības māju, pazīstamu arī zem nosaukuma Gaismas pils, būs mums koncertzāle, bet Dienvidu tiltu nolaidīs zemē aiz Lielupes, savukārt zem 1. slimnīcas izraks pazemes daudzstāvu morgu - tiem angļu tūristiem. Domājat, ka nebūs tik traki? Nekā nebija - ja angļu tūristu nenosit, tad tas nav nekāds angļu tūrists, bet gan stulbs dānis ar pierakstu Falklendu salās un Indijas pavalstniecību...


EOF

2008/07/05

Zinātne un tehnika

Sveiciens 21.gadsimtā upuriem! Jā, jā, nemaz neskatieties tik šķībi, mēs visi tādi esam, pat tie latviešu pēcteči, kurus nesen atklāja Amazones džungļos un kuri ar šķēpiem taisījās lidmašīnu notriekt. Bet ne jau par to ir stāsts - stāsts ir par to, ka arī es staigāju riņķī apkārt ar mazmazkasti, kura redz lidojošās mucas, savukārt mans pārvietojamais (mobilais) tālrunis caur to kašteli arī redz tās lidojošās mucas un spēj man parādīt, kur esmu es. Tiem, kas tankā - mans mobiļņiks caur zilzobi sajūgts ar GPS uztvērēju. Secinājumi - во техника докатилась... Bet īstenībā jau skarbi - iedod cilvēkam šito iekārtu un pēc nedēļas viņš tev ziemeļus ne pēc sūnām, ne pēc satelītu šķīvjiem noteikt nemācēs, kā to liecina daudzie gadījumi ar daudzkārtējiem Darvina prēmijas laureātiem amerikāņiem... Kaut vai stāsts par ASV kareivīti, kurš uz gāpēesu skatījās otrādi (!), kā rezultātā iebrauca savā mīnu laukā. Toties pēc tam visās iekārtās ieskapēja autorotāciju - a mazums idiotu pasaulē...
Bet idiotu tiešām ir daudz: kādā forumā viens ļautiņš paziņoja, ka visi šitie receiveri ir mēsli un ražotājus vajag sist un mērcēt, jo nestrādā ātrumā virs 6000 mph... Un saki vēl, ka supermenis un viņa zīda apenes ir izdomājums. Jautājumi par to, kāpēc pliks bmp neimportējās un kas par dzīvnieku ir kalibrācija, nobāl klasikas priekšā: "Manam telefonam ir GPRS (jā, jā, tieši GPRS), kur dabūt un kur lai es lieku Latvijas (Afganistānas, Indijas, Austrijas etc) karti?" Mjā, smuks burts tas "D"...
Tam visam ir viens mīnuss - vidējam statistiskajam pilsonim pieejamais lidojošo mucu redzētājs no pilnas uzlādes līdz pilnai izlādei no spēka izdzīvos diennaktis trīs, pēc kam nomirs dabīgā nāvē. Bet jau nu tu esi Sibīrijas tundrā, kur līdz tuvākajai apdzīvotajai un elektrificētajai vietai par simts rubļiem ar taksi neaizbrauksi? Staipīt līdz savu portatīvo AES arī negribas - ja nu mugura apsvilst... Un nevajag uz Sibīriju braukt - arī tepat Latvijā ir vietas, kurās ne komunisms, ne elektrifikācija nevienā acī nav redzēti.
Ar visu šo es nebūt negribu mesties tehnoloģiju noliedzēju rindās, dedzināt mašīnas, vārīt telefonus vai šmorēt procesorus, tikai kārtējo reizi man uznāca pamatīgas aizdomas, ka vai tikai mēs nebūsim pamatīgā "žo" ar savu milzu uzticēšano un paļaušanos uz tehnoloģijām...
Morāle: mācieties, bērni, lasīt karti, drīz tā būs ekskluzīva prasme.

P.S. Ja Rīgas topeni iekš .bmp fotoveikals lēni ver vaļā, tad jāpaskatās uz topenes svaru - ja pāri gigabaitam, tad tas uz smēķēšanu.


EOF

2008/06/22

Senums

Vai jūs zinājāt, ka Killing Me Softly oriģinālā izpilda Roberta Flack un notiek tas tālajā 1973. gadā? Es tagad zinu... Un ziniet - viņas izpildījums man patīk labāk par Fugees. Tāpat kā 1982. gadā Joan Jett izpildītais I Love Rock N Roll, kuru kaut kad atcerējās mazās, mīļās paijmeitiņas Britney Spears producenti un lika viņai gandrīz viens pret vienu pārdziedāt.
Morāle - nav nekā jauna šai pasaulē, un ja būs, tad ne jau Latvijas radio jūs par to uzzināsiet.


EOF

Latvju mūzika forevā!

He, pārbaudīju savus 30 kanālus un uzdūros LTV1... Tas vien jau ir baisi, bet LTV1 ir tāds raidījums zem nosaukuma "Šlāgeraptauja", kaut gan precīzāks būtu nosaukums "Māt, dzemdē mani atpakaļ, jo šito skaidrā nevar skatīties" vai kaut kā tā. Tātad sākums bija tā - iet divi, viņš un viņa, pa pļavu, pie tam spriežot pēc apģērba, abi tikko kā no Cēsu diskonakts izbēguši, pie kam vīrišķis to disko nav dejojis, bet diezgan daudz laika pavadījis pie bāra, par ko liecina viņa nedēļu neskūtais ģīmis. Tāda seja varētu būt Ļeņinam, ja viņš pēkšņi savā mauzolejā pamostos: "Kas es esmu? Kur es esmu? Kur ir manas smadzenes?"
Uz kurieni viņi iet, nav zināms, varbūt uz tuvējo ezeru slīcināties - ja tā, tad izvirzu viņus abus Darvina balvai. Vēlreiz par tērpiem - "Village People" salīdzinājumā ar šito pārīti ir modes guru, man no šīm te latvju šļāgera zvaigznēm idiosinkrāzija sākās...
Dziedāja viņi skaidrā latgaļu mēlē "Skaidro volūda", pie tam ģitārists kaut kad sen sen bija dzirdējis tādus roka monstrus kā "Status Quo", kuri visā savā karjerā nekur tālāk par trim akordiem netika.
Katrā gadījumā bija viena nianse, kas mani vienoja ar solistu - viņa sejas izteiksme dziesmas beigās. Ļeņiniskais izmisums bija izgaisis, atstājot skarbu dzīves apnikumu un vēlmi pēc kaut vai Preiļu dzeltenā.
Un nu, kā jau parasti stāsta beigās - morāle: pie šāda veida un kvalitātes latvieši nevar nenodzerties. Pārāk jau nu baisi...

EOF