Džinsi, mati un āda

He, atkal ir piepildījies - sievietes šajā dzīvē mani virza...

Sākumā viss bija vienkārši un nesatricināmi - piedzimu, augu un klausīju vecākiem. Ilgi klausīju. Bet tad sagadījās tā, ka nokļuvu slimnīcā (un labi, ka tā, nevis morgā), kur nevarēja darīt tā, kā es darīju, ja man kas vai kāds nepatika - pagriezties un aiziet, nācās vien izturēt. Un kļuvu es par visas nodaļas līderi, jo vietējie krieveļi man neatstāja iespēju būt vienaldzīgam nodaļas pacientam - kādam vajadzēja būt mēslam. Es izvēlējos, ka mēsli būs viņi.

Tas bija 12 gadus senā pagātnē, bet daudz kas mainījies nav - džinsus es vēl arvien nonēsāju līdz pēdējam, pašlaik ar nepacietību gaidu, kad no štatiem atnāks pasūtītā ādas jakas (pa lēto, ja salīdzina ar vietējām cenām), klausos to mūziku, kas man patīk, skatos uz to, kas man patīk (bildē var redzēt), pieskaros tam, kas man patīk (bildē var redzēt) un sēžu tur, kur man patīk. Runājot par sēdēšanu - reizēm sēžu kopā ar baikeriem. Un nekas īpašs, cilvēki kā cilvēki, jo pēdējais patiesais baikeris izkusa až 1991. gadā. Ak jā, un vēl taisos ar domubiedriem dibināt, teiksim tā, dibinājumu zem nosaukuma pajāt.lv, jo man nepatīk vēl viena potenciālā jaundibinājuma nosaukums nerūp.lv

Par stilu - vienreiz Ģertrūdes ielas pazemes pārejā man piesējās pāris vietējo, sarunu sākot ar vārdiem "ei, metaļuga". Tā kā biju dvēseles un fiziskajā stāvoklī, kad cilvēku vada rezerves barošanas bloks un autopilots, tad atļāvos cilvēkiem pielabot deguna formu, tā arī nepaskaidrojot, ka tikpat labi esmu metālists kā zobārsts. Nepaskaidrojot, ka es esmu slinks un daudz labprātāk savu netīro ādas apģērbu noslauku, nevis mazgāju, kas neizbēgami noved pie bikšu ceļgalu ieplīšanas. Nepaskaidrojot, ka mans ādas mētelis ir vienīgais apģērba gabals, kurš kopā ar mani ir gājis vidusskolā (un labi, ka tamējais nemāk runāt).

Kādas dienas senāk iznāca parunāt ar pašlaik strādājošu skolotāju, kuras stāstu iespaidā es aizdomājos, kā ir mainījusies sabiedrība. Un ziniet - mūsdienās vairs neviens neatļaujas lāpīt saplīsušos džinsus, jo saplēstus un salāpītus var nopirkt veikalā, tāpat kā tur var nopirkt jaunas nonēsātas ādas jakas. Arī šodien fano par da jebko, bet tomēr es ticu, ka veikalā pirktais Tailera vai Kūpera stils nav ar to smeķi, kāds ir paša šūtajam, plēstajam un kniedētajam prikidam.

Pašlaik klausos Van Halen un domāju stāsta morāli... Laikam jau morāle slēpjas tajā, ko manis pieminētajai skolotājai ir stāstījuši viņas mācītie pamatskolas audzēkņi - дом большой поговорить не с кем, pie tam vārda tiešā nozīmē - vairuma bērnu vēlme parunāties tiekot atsista, tā vietā iedodot naudu un piesakot netraucēt... varbūt bēdīga finansiālā situācija tomēr nav tas sliktākais.

P.S. Taisnība tomēr bija Kazulim - es esmu muzikālā mauka, jo tagad klausos Wet Wet Wet. Un kas man ko var padarīt?

EOF