Nakts sarunas dienā

Sveiks, pacietīgais lasītāj un arī tu, vēl nenoslīkušais jelgavniek! Biju veikt novērojumus, dikti nesaliju.

Pastāv pasaulē tāds uzskats, ka sievietes ģērbjas, pucējas un visādīgi savādīgāki sevi apbižo (Elizabete tagad sapriecājās, ka par viņu uzrakstīju), lai patiktu vīriešiem. Pastāv arī antiuzskats, ka sievietes ģērbjas, pucējas un visādīgi savādīgāki sevi apbižo (Elizabete atkal priecājas), lai pašām patiktu. Vispār jau vīriešus te varēju nepieminēt, kas viņiem ko prasa. Nē, nu prasīt jau prasa, bet pieļauta tiek tikai viena atbilde; ja uz jautājumu kā tev patīk mana jaunā frizūra netiks sniegta vienīgā pareizā un pieļaujamā atbilde, tad iespējami miesas bojājumi.

Bija savulaik tāds gadījums kā 9. klases izlaidums, kurā es dikti jo ļoti sabijos no savām klasesbiedrenēm, kuras bija ieradušās kā uz mis universe vai uz varakļānu rajona labākā slaucēja vismaz - mati uz galvas tā da šitā, smaržas smacē nost 5 metrus pret vēju, sejas kā gleznas izkrāsotas, tērpi tādi, ka pašas nezin, kur likties. Un visur līdzi staigā lepnās mātes, kuras izskatās analoģiski. Vārdu sakot skaisti. Vīri un tēvi tajā laikā kaut kur uz kāpnēm pīpē un klusē, kaut gan varētu arī neklusēt, viņos tāpat neviens neklausītos. Jo sievas un meitas zin, kas ir skaisti. Zin. No kurienes? Nav svarīgi, galvenais ir apziņa, ka tā ir skaisti.

Un ko vīrietis? Piecieš, ko citu darīt, neies taču kaut kādu izplūkātu uzacu vai dekoratīvi mākslīgo nagu dēļ sākt karu ar mīļoto. Un ko sieviete? Pēc kāda laika, kad vīrietis ir tik tālu pieradis pie tām neuzacīm, ka var nesalecoties paskatīties mīļotās sejā, viņa nokrāso matus zilus un vienā pusē izskuj auseklīti. Kāpēc? Jo skaisti, redz, vīrietim patīk. Un pati no sirds tic, ka vīrietim patīk un ka tas ir skaisti.

Labi, atkal iegrimu pārspīlējumos, taču lietas būtību tas nemaina - visi tie nagi, ragi, uzacis, papēži, sunīši da kas tur vēl tiek sludināti kā skaistumu palielinoši (pagarinoši? paplatinoši?) līdzekļi, a priori pieņemot, ka mērķauditorijai vīriešiem tas patīk, kaut gan nekādas aptaujas nav veiktas. Kaut gan gan nav vērts veikt, mīļā miera labad veči tāpat samelos un sievietes turpinās ticēt savam izdomājumam un staigāt apavos, kurus ieraugot vien svētā inkvizīcija nokaunētos par savu nabadzīgo aprīkojumu.

Pēc šī tarakānu un kaiju inspirētā stāstiņa secinājums ir tikai viens - sievietes ģērbjas, pucējas un visādīgi savādīgāki sevi apbižo (Elizabete salecas) pašas sev. Ja galarezultāts atgādina taifūnu pārcietušu putnubiedēkli un tiek pavadīts ar tekstiem galvenais ir iekšējais skaistums, īstais mani mīlēs tādu, kāda esmu, tad tas liecina tikai par gaumes un pašapziņas trūkumu. Viss, esmu rakstījis, sāpīgi nesitiet, я только Каштанку читал.


EOF

Papavasaris

Sveiks, pavasarīgais un cītīgais lasītāj! Tā tev arī vajag!

Uz balkona līst ūdens, cigatere un kāja slapja, sēžu istabā, blenžu pa logu. Iet meitene, kura atgādina Lindu Periju samazinātā versijā un bez cepures, toties ar mugursomu. Izlaipo garām milzu peļķei, tad nostājas Riodežaneiro sargājošās Jēzus statujas pozā, tikai ar muti uz augšu, un ķer lietus lāses.

Iet ieviete, tērpusies iekš kaut kā, kas pa gabalu atgādina pa pusei un nemākulīgi nodīrātu muskusvērsi. Gar milzu peļķi laipo lēnāk kā aklais lasa. Vienā rokā somiņa un kaut kāda ķesele, otrā lietussargs. Lietus lāses neķer, bet pie nākamās peļķes apstājas kā Mozus, kurš knapi Sarkano jūru pašķīris, bet tagad viņam sausam jāiziet caur Atlantijas okeānu.

Ja Linda Perija ar mugursomu mani darīja priecīgu, tad pusdīrātais muskusvērsis man lika smieties kā bērnam cirkā. Cik labi, ka tie cilvēki ir tik dīvaini un dažādi. Un ja vēl AC/DC ausīs skan...


EOF

Savādnieki II

Labrīt, lasītāj, veiksmīgu saullēkta vērošanu! Man iepatikās ieraksta nosaukums kaut kur zemāk, tāpēc nolēmu paturpināt; es gan zinu nosaukumu labāku, bet šams vairs savā sākotnējā veidā neeksistē, lai tad arī atdusas mierā.

Kaut kur ziņās pamanīju nu jau laikam rakstu sēriju par cilvēkiem un viņu milzīgo parādu nastu, no kuras (sērijas) vienu no vārdu sakopojumiem (jo rokas neceļas un mute neveras to apzīmēt ar kādu no literatūras žanriem) izlasīju Ļeņina stilā, bet jau tas mani ietekmēja tā, ka rokas dreb, acis duļķojas un aiz loga vārnas ķērc. Lasīju un sapratu, ka nežēlīgo banku ķetnās kritušie ir tiesīgi tapt iemūžināti jebkura veida latviešu daiļdarbā, vēlams romānā un vēlams šo romānu pēčāk iestūcīt skolas hrestomātijās un līdz ar to obligātās literatūras sarakstā blakus nosalušajam Cibiņam, tiem tur uz ledus gabala, aizmeža bārenīšiem un visai pārējai klasikai. Lai bērni baidās. Lai bērni mācās nīst klasiku. Lai bērni dienās izaug par tādiem pašiem gaudotājiem. Lai iešana nosalt mežā arvien tiek godāta par īpašu varonību. Ziniet, kāpēc latviešu ir tik maz? Tāpēc, ka īstens latvis pat sievu izdrāzt nevar, tā vietā labāk pagaudos.

Izklausās, ka es neesmu normāls? Labi, palēnām sākšu: jebkurš godājams latvietis pirms dažiem gadiem satiekoties ar otru latvieti pirmām kārtām painteresējās, cik tam ir kredītu un bija patiesi sarūgtināts, ja izrādījās, ka vairāk. Cik labi, ka valstī bija un ir vairākas līzinga kompānijas - ja viena naudu nedeva, tad otra iedeva, daudzi ņēma kredītu vienā vietā, lai atdotu otrā. Iedomājieties situāciju, kad Titāniks saduras ar to žīdu, ledus gabala vārdā nosaukto, un iet uz grunti, bet kapteinis tajā brīdī izdod tekstu: Eu, džeki, davai skriešus no otra borta noplēsiet plāksnes, fiksi šito aiznaglosim! Un pēc tam stāv uz grimstošā vraka un skaļā balsī lamā meteorologus. Rasistisks piemērs? Nu labi: iet pa tuksnesi divi nēģeri, Ābrams un Sāra...

Te kaut kur padzirdēju, ka vienā kompānijā darbā pieteikušies 600 cilvēku, no kuriem paturēti 3 (trīs). Un tas nav raķešbūves uzņēmums, lai gan tuvu tam. Tātad mums ir nezinucikbetdaudz procentu atbirums uz sejas, rodas loģisks jautājums: какого хуя kāpēc tur bija pieteikušies tie, kurus nepieņēma? Viņi ko, cerēja, ka pret tik apbrīnojamu saprāta trūkumu darba devējs nenoturēsies? Atgriežoties pie kredītnastas nospiestajiem morālajiem Āfrikas badacietējiem bērniem: kredīti lieli, darba nav, kur nu mūsdienās jaunu atrast, ko nu es, valdība stulba, žīdi pie visa vainīgi, ak mēs nabadziņi. Un tad vēl 1.septembrī šnabi nevarēs nopirkt, ak mēs nabadziņi, vispār vāks.

Vē joprojām izklausos nenormāls? Labi, palēnām beigšu: pieaicināju matemātiķu brigādi un viņi man izrēķināja, ka Rīgas platība, kur varētu piezemēties sniegs, ir, tupa rēķinot (tie nebija nekādi labie matemātiķi, LU kā nekā) 80 kilometri kvadrātā, tātad ar metrīgu sniegu virsū sanāk 80 kilometri kubā sasaluša ūdens. Un tagad izrēķiniet, kādu siltuma daudzumu nepieciešams pievadīt, lai šo materiālu uzsildītu līdz kušanas temperatūrai! Oi, atvainojiet... Tātad mums ir daf... daudz sniega un 150 tūkstoši bezdarbnieku, nevainīgo dvēseļu, nežēlīgo banku upuru, bezgrēcīgo siržu, da sauciet kā gribat, kuri visi gaudo uz mēnesi arī, bet primāri par savu grūto likteni un sekundāri par to, ka sniega izvešana no Rīgas izmaksāja 700 štukas. Domu uztvērāt? Pareizi - citējot Šnuru no blokādē bijušās pilsētas vārdā nosauktā muzikālā veidojuma: в руки лопату - хуячим хуячим!



Viss, jāiet ar sauli uzpīpot.


EOF

Dzimtā pilsēta

Sveiks, lasītāj ak jel! Atnācu ka nu pažēloties par iekšējo orgānu nolietojumu.

Vispirms vēlētos pasveicināt meiteni no Saldus, kuras vārds ir palicis miglā tīts, toties ir zināms, ka viņai dzimšanas diena bija 7.martā, un atvainoties - tas, ko es teicu par tavām krūtīm, tev nebija jādzird.

Vēl gribētu atvainoties visiem japāņu filologiem tās meitenes vietā, kura paziņoja, ka haikā ir 7 rindiņas - puiši, mierīgi, ja vēl neesat izdarījuši harikiri, tad novelciet savas baltās zeķes un nedariet muļķības - tās jūsu vietā lai dara AutoVAZ.

Atsevišķs paldies meitenei, kura man atnesa alu - tas bija mīļi.

Jā jā, zinu, ka savulaik teicu, ka dažas lietas man nu jau patīkās darīt bez psihotropo vielu klātbūtnes - reizēm gribas uzzināt atšķirību, sauksim to tā.

Nedzimtajā pilsētā cilvēki ir varen dīvaini - brīžos, kad tu sēdi pie bijušā kino Daile, sildies saulītē un dzer alu, tad uz tevi skatās kā uz sniega cilvēka apvienojumu ar tvaika gludekli, savukārt uz vīreļiem, kuri 8.martā ar salauztām neļķēm streipuļo pa Brīvības ielu jau deviņos no rīta - tak nē, tas ir normāli.

Ak jā, vēl paldies tām divām meitenēm, kuras es negribēju apkaunot ar savu neveiklo mēģinājumu iepazīties, bet kuras Narvesenā pirka to šķidrumu, kas pēc konsistences atgādina žiguļa otrabotku, pēc garšas lietotu zeķu uzlējumu un kas tiek pārdots zem kafijas nosaukuma - pateicoties jums, man sanācās pakaitināt savu labāko daļu ar Coffee Nation apmeklējumu, iepriecināt sevi ar garšīgu kafiju un tikt pie jaunas atlaižu kartes.

Jau mājās (savās) pamanījos noskatīties svaigāko dakteri Māju - aktuāla sērija par blogotājiem un to, vai cilvēki vada viņā galā ir svešinieki un vai reizēm lielāki svešinieki nav tie, ar kuriem tu guli vienā gultā. Varētu pilnīgi medāli iedot scenāristam par tekstu Katram no mums ir nepieciešami noslēpumi - kamēr tie mūs nenogalina, tie nodrošina mums siltumu un komfortu.

Kaut kad krietnas dienas senāk apsveicu paziņu ar skaisto dienu - es, ziniet, laikam esmu kautrīgs cilvēks, jo no tik vētrainas pateicības až sasarku. Tāpat kā samulsu no vienas citas meitenes, kura neprotestēja pret to, ka uz viņas dzimšanas dienu esmu ieradies ne tikai bez dāvanas, bet arī bez puķēm, priecēja vienīgi tas, ka citi vispār par viņas jubilāciju nezināja, jo domāja, ka ir ielūgti uz sieviešu dienas svinībām vai arī uz dzeltenās žurkas bērēm. Parafīna žēl man nebija, bet nu kaut kā nesanāca.

Speciāli tiem, kuri ir izlasījuši līdz šai vietai - šorīt sēdēju dzimtajā pilsētā Tukumā pie strūklakas, kas atrodas pretī bijušajam Iļjiča piemineklim, uz soliņa ar skatu uz sēnei līdzīgu kiosku, kurā savulaik pēc mana uzstājīga lūguma tika nopirkts tanciņš, kurš sastāvēja no daudzām mazām detaļām, kuras jau nākamajā dienā tika nosūtītas ceļā uz Engures ceļa malā esošo izgāztuvi, jo izrādījās, ka āmurs ir spēcīgāks, ar muguru pret grāmatnīcu, kuras smarža man vēl tagad asociējas ar klusumu un mieru, dzēru pienainu kafiju no lielas, baltas krūzes, smēķēju Captain Black un runāju par saviem klasesbiedriem no Birznieka Upīša sagatavošanas klases, par kuriem es atceros tikai to, ka tādi bija, pie tam runāju ar cilvēku, kurš nekad šajā skolā nav gājis. Ak jā, vēl mēs runājām par glezniecību, pie tam man pieder tas mākslas salons pretī ielas stūrim, uz kura mans vectēvs nonesa apgaismes laternu, pie tam tā, ka kapec bija lielajam kuģim GAZ 24 ar horizontālo resti, un viņa man stāstīja, ka ir rakstniece, bet patīk arī gleznot.

P.S. Saņemt īsziņu ar vaicājumu par dzīvības esamību ir jauki.


EOF