Apšaubāmais sports

Labdien, cienītie un visi citi lasītāji, pastāstīšu stāstu par to, kā es mežā jaunavību padirsu.

Ilgus gadus dzīvoju mierīgs un laimīgā neziņā par cilvēkiem, kuri labprātīgi iet mežā (vai purvā, mums te viens bez otra nu nekādi) un nenāk no turienes stundām laukā, pārtiekot tikai no kartes, kompasa un nekaunīgi apzagtu vāveru ziemas krājumiem, bet tad Elizabetei, kura pazīstama ar segvārdu duāls, aizgāja ciet (vai atnāca vaļā) un viņa runāja vairs ne tikai par šmotkām, sitamiem tulkiem un citām pasaules problēmām, bet arī par kartēm, kompasiem, vāveru ziemas krājumiem un sitamiem tulkiem, tāpēc nācās ka nu mobilizēties un aiziet paskatīties, kas tik jautrs ir tajā padarīšanā, kur iesaistīta sinhronā slīkšana purvā, no dibena krītošas kājas un pasākumu komplekss Bļaaaaaaa, kur mēs atrodamies.

Teorija: iešanu pār laukiem izdomāja astrālie austrāļi un nosauca savā vārdā, bet pēc tam atjautīgi cilvēki izdomāja bakronīmu ar aptuvenu tulkojumu Skarbas grupveida aktivitātes ar bļaaaaaaa, kur mēs atrodamies navigācijas un izturības elementiem. Rogains, vārdu sakot.

Nav jau gluži tā, ka es mežā neesmu bijis, bet nepazīstamā bijušajā tanku poligonā, kurš tā jau ir purvains, bet tagad vecajos tanku ceļos un grāvjos ir iepildīts papildus ūdens, kas apsegts ar sniegu, četras stundas un gandrīz pilsētas apģērbā... nē, tā vēl nebiju bijis.

Te ir starts un finišs: http://ieej.lv/PyJ
Rekreācijai izcili piemērota teritorija, vai ne?

Vīzija bija daudzsološa: melīgie cilvēki apsolīja -20, man bija kompass un silts ziemas apģērbs. Realitātē bija +2, kompasu es izmantoju trīs reizes, pēc kam atdevu saimniecei, un siltais ziemas apģērbs man sāka apnikt jau ap pirmo kontrolpunktu. Un vēl vajag plānot, nevis brist tur, kur ienāk prātā. Un vēl vajag atbilstošu ekipējumu, ar kura iegādi es tagad esmu aizrāvies, lai gan no mežiem man ir bail un uz Smārdes purvu es nebraukšu, jo tur var līst tikai galvā sisti indivīdi ar suicidālām tieksmēm un antisociālu uzvedību... oi, aizrāvos.

Tātad secināju uz savas ādas un putainā dibena, ka apģērbs, ar kuru ir labi bargā ziemā iekāpt klajā laukā, uzlikt uz punkta instrumentu (ģeodēzisko) un nekustīgi tur stāvēt minūtes 20, nav piemērots brišanai pa sniegu atkusnī. Visvairāk gan pasākumu izpagānīja siltās apenes, kuras sasila, sasūcās sviedrus un tik ļoti pieķērās savam saimniekam (man), ka katra kājas pacelšana jau sāka līdzināties stundai sporta zālē. Nekas, gan es viņām atriebšos, nākamreiz atstāšu mājās.

Vēl par ekipējumu: ir labi novērtēt ne tikai savas iespējas, bet arī vajadzības. Ja es taisos orientēties, tad nevajag kompasu ar visu mērogu karšu skalām un GPS komandcentra caurlaidi, ja netaisos visu laiku skriet, tad labāk iepirkt biezākas bikses, ja naudas nepietiek, tad vajag nozagt un nopirkt magnuma apavus, jo manas pēdas apliecinās, ka nekādi ecco-šmeko, timberlandi-bimberlandi, 5.11-485 tuvumā nestāv ērtumā un, galvenais, ievalkāšanas ātrumā. Tiesa gan, viedoklis šajā jautājumā ir jāprasa katram savām pēdām, es zinu cilvēkus, kuri visērtāk jūtas kirzas zābakos, bet es savu izvēli esmu izdarījis. Un dzeršanas sistēmu es arī iepirkšu, slāpes ir drausmīgs posts, kā rakstīja Dž.K.Dž..

Vārdu sakot visiem rekomendēju izmēģināt šo grupveida aktivitāti, vēlams pirmajā reizē ziemā un purvā kā man, lai ir pārsteigumu pilna pakaļa un jauns izklaides veids.

Viss, par veselīgo dzīvesveidu atrakstījos, jāiet iedzert un uzpīpēt.

P.S. Meklēju komandas biedru-sievu vai otrādi, vēlams ar savu auto, auto fotogrāfija nav obligāta.


EOF