Sveiks, lasītāj, te bija jābūt ievadam, bet nebūs. Ar ievadu ir līdzīgi kā ar priekšspēli, tā kā vajag, galu galā gudros žurnālos rakstīts, ka vajag, bet var iztikt. Un vispār - ja priekšspēli ar mani var sarunāt tādu, ka maz neliksies, tad ievada nebūs un arī sarunāt šoreiz nesanāks.
Nolēmu visus apmānīt un jaunas telefona austiņas pirkt nevis kaut kur centrā un zināmās vietās, bet tepat, pie darba, pie Māras dīķa (jā, es strādāju Māras dīķī par pīļu glābēju, glābju tamās no noslīkšanas), netālu no Šmēlinga 1911.gadā celtās sarkano ķieģeļu ēkas. Tātad aizgāju es līdz šai ēkai, novērtēju iespējas tuvējā apkārtnē nopirkt mani interesējošo objektu, bet redzēju tikai tantes, kuras visas atgādināja Renē Zelvēgeri pirms plakstiņu pacelšanas, un onkuļus, visus tik sportiskās drānās tērptus kā Jamaikas izlases bobslejistus, apmēram tikpat tumsnējus. Divi šādi pārīši uz ielas, netālu viens no otra, risināja savas personiskās problēmas, diezgan skaļi risināja un monotoniem tekstiem, bet noslēdzās pasākums ar to, ka onkuļi aizgāja pēc, bet cienītās tantes palika stāvam tādā kā ohuja stāvoklī no šāda notikumu pavērsiena. Ako, prikoļna, padomāju es un nolēmu atdot savas miesas nevis sabiedriskajam (un erotiski piebāztajam) mersedesam, bet veselīgai pastaigai saulainā novembra vakarā, pilna rēna dienvidu vēja un smaidīgu cilvēku.
Veda mans ceļš gar friziersalonu, pie kura noparkotā mašīnā sēdēja manāmi nervozs džeks un taisījās pa gabaliem saraut stūri. Es gan nesapratu viņa nervozumu, jo viņa cienītā tikko iegāja tajā salonā, būtu jau nu labāk atlaidis beņķi un gulējis. Vai braucis uz to sarkano ķieģeļu ēku nopirkt kaut ko ēdamu romantiskām ģimenes vakariņām, tur dzīvu krabi un cūkas auksto gaļu ar parafīna svecēm, bet nē, sēž, nervozē, skatās pulkstenī, grauj savu nervu sistēmu un stūres apvalku piedevām. Bet nu štrunts ar viņu, man jāiet tālāk.
Tālāk ir bērnudārzs, kur audzinātāja ir lāga meitene, jo piedāvā audzēknim smiltis nevis ēst, bet saslaucīt vienā čupiņā tur tajā smilškastē, tur būs ērtāk ēst. Otram bērnelim, kurš bija uzrāpies uz rotaļu mājiņas jumta un sveicināja visus garāmgājējus, mani tajā skaitā, jautrā meitene piedāvāja noķert vārnu aiz kājām un tādā veidā tikt lejā no tā jumta. Gribējās jau iepazīties ar viņu (meiteni), bet atturēja doma, ka tur komplektā un uzreiz nāk padsmit bērni, bet skaitliski tik liels un straujš pārsteigums varētu izbojāt manu garīgo līdzsvaru. Un patiesībā meiteni arī redzēju tikai caur sētas šķirbu.
Beidzot nokļuvu arī pie leģendārās sētas, uz kuras lieliem burtiem bija (ir?) uzpūsts teksts "ES MĪLU TEVI, ZANE (nosvītrots un zemāk pierakstīts) ILZE". Par meiteņu vārdu atbilstību un uzraksta esamību gan varētu strīdēties, jo kā jau ar visām diendienā redzamām lietām tas notiek, tad arī šai uzmanību nepievēršu, vienīgi atceros, ka savulaik (kad biju samērā neregulārs viesis šajā Daugavas pusē) tur tāds bija. Tā gan ir visas cilvēces bēda, ikdienā neko daudz no apkārtējā neievērot, jo nav taču laika blenzt apkārt, jāiet uz/no darbu, jāiet uz bodi, jāiet kost, galīgi nav laika. Pirms gadiem aicikdaudziem mūsu kompāniju sakarā ar slēgšanu izmeta no viena iestādījuma vecrīgā un tā kā bija tas laiks un noskaņojums, kad ir vēlme pēc turpinājuma, tad klīdām pa naksnīgo vecpilsētu meklējumos. Un tā nu sanāca, ka klīda mans skats augstās sfērās un ieraudzīja to, uz ko gids liek skatīties tūristiem un redzēju es gan skursteņslauķi, gan bronzas ērgļus, gan noskaidroju, uz kurieni kaķis skatās. Tāds lūk stāstiņš par arhitektūras studijām.
Bet pa tam laikam es biju nokļuvis līdz bankas glabātuvei, kur tilta jauno nobrauktuvju un uzbrauktuvju sistēma nedaudz atgādina epilepsijas lēkmes laikā paralizētu astoņkāji, bet toties grūti kādu gājēju vai automobili nonīcināt. Tur pirms gada, kad visa tauta morāli brieda ērika (€) ieviešanai, tikai organizēta jaunās naudas ievešana un tālāka izdale, kamdēļ pirms katras kravas ierašanās vīri slēpošanas maskās ar vācu stroķiem apstaigāja apkārtni mīnu, pašnāvnieku un potenciālo izvarotāju meklējumos. Un tā nu kādu rītu gar banku gāja manāmi dzīves un narzāna nomocīts vīriņš, kuram pretī pēkšņi iznāca trīs (3) šie te slēpotāji, nobruņojušies līdz zobiem. Tālāk eļļas glezna, pilnīga pat ne klusā, bet mēmā daba. Mani joprojām nepamet doma, ka vīriņš kopš tā laika alkohola bodei iet ar līkumu.
Ak jā, bet austiņas. Iegāju Olimpijā, bet tur remonts. Tur tagad vispār interesanti, it sevišķi otrajā stāvā - frizētava, rīt, tualete un bērnu istaba. Var gan arī sākt pretējā virzienā - nodot bērnus, aiziet atviegloties, tad pierīties un beigās matus saondulēt. Nu, bet tas uz mīlētāju. Pirmajā stāvā pretī Rimi būdiņas kā Daugavas krastmalā 1897.gadā, kaut sēdi un glezno. Toties ir kur velllooo piestutēt.
Uz Vanšu tilta satiku bijušo kursabiedru ar mazputna uzvārdu, nāca pretī ar alu, bet arī savādāk mainījies nav, tikai rēta pierē, laikam tomēr kāds vai kāda nav noturējies un uzšāvis. Teica, ka ejot uz staciju, uz vilcienu (pa Vanšu tiltu viņš gāja virzienā uz Ķīpsalu). Zinot viņu (un sevi), tad tas skan loģiski. Galu galā arī es nedaudz vēlāk uz mājām braši soļoju pa Elizabetes ielu.
Pateicoties laimīgam gadījumam, neviens ar veelloo mani uz tilta nenotrieca un nokļuvu jau pie Nacionālā teātra, kur pie bijušā mauriņa lepojās uzraksts "Baložus nebarot!". Pirmkārt, tas ir genocīds, jo manas mātes radu uzvārds ir Balodis un es viņu vietā būtu gauži apvainojies, ja mani nebarotu. Un otrkārt, tas ir seksisms - baložus barot nedrīkst, bet čurkstītes un mazās pērļvistiņas drīkst?
Kādu gabaliņu tālāk ir aptieka, kuras darbinieci es pārsteidzu kādā lietainā dienā, ienesoties un prasot pašu lētāko prezervatīvu. Viņa mani nopētīja ne pārāk labvēlīgu skatienu, piegāja pie aizslēgtās vitrīnas ar minētajiem gumijas izstrādājumiem un paziņoja, ka esot tikai iepakojumi pa trīs un uz manu kautri atkārtoto jautājumu, vai tiešām pa vienam netirgo, pat necentās atbildēt. Pie letes viņas skatiens liecināja, ka viņa nedomā neko labu ne par mani, ne par to cilvēku, kurai vai kuram ir gadījies es. Lai kliedētu viņas aizdomas un minējumus, es izvilku telefonu un paskaidroju, ka laukā līst lietus un prezervatīvs ir gana drošs līdzeklis, lai kavētu ūdens iekļūsanu tajā aparātā, bet viņas uzticību es jau biju zaudējis, nu bet kam tagad viegli.
Kā jau teicu, tālāk ceļš mani veda gar nacionālo bedri, kas dienās taps par muzeju, aizgāju līdz Ministru kabinetam, gadījumā, ja nu tur cilvēki piepelnās un tirgo telefonu austiņas, bet ak vai, vīlos es mūsu valdībā, vienīgi svešvalodīgi tūristi tur klīda, bet diezin vai viņi apmierinātu manu vēlmi pēc mūzikas ausīs.
Brīvības iela kā jau iela, daudz ļaužu un nekādas jautrības, izņemot sabtransporta sarīkotās atrakcijas pieturvietās, kur ne pārāk mazs autobuss mēģina no otrās joslas ielīst priekšā tikpat ne mazam trolejbusam un abi reizē mēģina nesaplacināt kādu vieglo auto, kurš tur kaut kā iemaldījies no kaimiņu galaktikas.
Tāpēc, ka jautrības nekādas, izmetu līkumu pa Barona iela, pie reizes secinot, ka jau vairs neatceros, kurā tieši mājā atradās Maziņā krogs, bet toties Meijerkrogs ar savu 1984.gada stroboskopu joprojām turpina žilbināt neuzmanīgus garāmgājējus un braucējus.
Uz Baronielas konkrētajā posmā ir trīs jautrības avoti - skola, bērnudārzs un vājoņu centrs, saukts par veselības centru. Pie skolas var sastapt pīpējošus pamatskolniekus, kuri mēģina izskatīties pēc vidusskolniekiem, un vidusskolniekus, kuri mēģina izskatīties tā, it kā vispār nekāda sakara ar skolu viņiem nebūtu. Pie bērnudārza (skolnieku pils gan laikam) var sastapt bērnus, bet interesantākais, viņu vecākus, kuri ar mašīnām atbraukuši savākt savas atvases. Principā vienīgais, kas kavē gādīgos senčus parkoties trijās joslās, ir tramvajs, kaut kā neviens sencis negrib cīkstēties ar vismaz 40 tonnām uz riteņiem. Viena pazīstama tante savulaik centās, tā jau nekas briesmīgs, tikai trīs lauztas ribas un sakratīta galva, bet mašīna tuvāk Tolmetam kā PSRS komunismam. Vārdu sakot gāju tālāk, tur kaut kur uz ielas stāvēja jau minētie vidusskolnieki (nu pēc skata), maķenīt jautrā prātā, mēģināja dziedāt nemirstīgo Smokie hītu par Alisi, bet ar savu, necenzētu krievu vārdu bagātinātu piedziedājumu, pīpēja kaut kādu smuru un mēģināja nospļaudīt ielas malā stāvošo mašīnu. Jo Rīga ir Eiropas kultūras galvaspilsēta, joptvaju.
Uz Pērnavas ielas meitene bija izdomājusi apgriezties ne krustojumā, bet uz gājēju pārejas, palaist tikai šito te balto busu un tad droši pabeigt manevru. Viss būtu jauki, bet pie baltā busa stūres sēdēja dzimis taisnības cīnītājs, es pat teiktu, ka viņš bija sācis cīnīties par šo vienīgo taisnību apmēram mēnešus trīs pirms dzimšanas, tādēļ droši apturēja savu balto mamutveidīgo fordu turpat uz gājēju pārejas, neļaujot meitenei apgriezties un liekot viņai bloķēt abas Pērnavas joslas, izleca stalts kā Dāvis Stalts un sāka skaļi klāstīt CSN. Pēc brīža no meitenes mašīnas izrāpās divmetrīgs jauneklis un tuvojās viedajam taisnības cīnītājam. Un šajā mirklī es nožēloju, ka pa ceļam nebiju nopircis popkornu un kolu, jo taču skaidri redzams, ka tūlīt šeit notiks asa sižeta filmas "Rembo 5: pēdējie zobi" vispasaules pirmizrāde. Diemžēl manas cerības nepiepildījās, jo taisnības cīnītājs pēkšņi aptvēra, ka viņa argumenti un zināšanas nobāl pret divmetrīgo un platplečaino jaunību, tāpēc izkāra baltās apenes un steidzīgi atkāpās. Katrā gadījumā mani šī bojevika cienīgā promoainiņa iepriecināja līdz plaušām un dziļāk, tādēļ tālākais ceļš mājās ne ar ko nav palicis atmiņā.
Ak jā, austiņas. Jūs jau padomājāt, ka nenopirku vai nopirku Alfā? Nekā nebija, nopirku tajā dižveikalā starp Dzirnavu un Blaumaņa ielām, tīģera vārdā nosauktajā mazveikalā. Tur vispār viss prikoļna, gan cepures, gan austiņas, gan cepures ar austiņām, nu apmēram kā tāds ebajs, bet ne gluži - ja tur tajā ebajā var nopirkt teiksim no haizivs kreisās krūšu spuras ādas darinātu haizivs labās krūšu spuras izbāzeni, tad tas ir prikoļna, pat vairāk kā, bet kur to reāli izmantot? Lūk, bet šajā tīģera veikalā izlikto var arī izmantot lietderīgi. Un lai prikoļna. Jo ko tad tam cilvēkam vairāk vajag kā noēsties, pagulēt un lai pa vidam ir prikoļna. Man mājās kaķis to pašu saka.
