Nevaru izdomāt nosaukumu

Labrīt, labdien un labvakar! Lai gumijas zābaki ir ar tevi, manu jauko lasītāj! Tā kā nu jau ir vakars un antisociālā ekoloģija lēnām izsvīst un vēl visādi pamet manu organismu, tad pastāstīšu nelielu stāstiņu par karmu un navigāciju.

Vispirms par navigāciju: mans autopilots vēl arvien darbojas nevainojami un sestdien, nākot mājās, nopirka avīzi, kas pēc ieraduma tiek sestdienās iegādāta jau gadus deviņus vismaz. Avīzē bija rakstīts par jaunākajām tendencēm mazmazsuņu modē (par to izteicās viena kaza, uz kuru paskatījies es sapratu - ja tās būtnes foto noliktu putnubiedēkļa vietā, tad putni ne tikai nezagtu graudus, bet arī iepriekšējā gada ražu atnestu atpakaļ), par jaunāko Aqua disku un kaut kas par krīzi. Par krīzi bija apmēram tā, ka mēs esam ļoti bagāta tauta - mums ir tik līdz mārrutkam visādu tautas kalpu, ka ir tikai loģiski, ka no atlikušās naudas diez kāda dzīvošana nesanāk. Ar karmu tam saistība tāda, ka kaut ko līdzīgu es izmetu sarunas karstumā pāris dienas atpakaļ. Laikam mani noklausījās.

Šodien sagribējās vēl kādu humoristisku rindiņu izlasīt un atvēru ziņu portālu, vortālu, hrentālu vai, tautas mēlē, ziņu lapu. Kaut kas par adventi. Vai tiešām darbības ar svecīti un vainadziņu tikai man un ugunsdzēsējiem liekas uzjautrinošas? Šveicieši referendumā atbalstījuši minetu aizliegumu. Ūja, kas ta puikiem nepatika? Lasam vēlreiz. Ā, minaretu aizliegumu. Vah, tas jau ir labāk. Pareizi ir, gribat minaretu - uzblieziet katedrāli Teherānā. Bļaustīties no torņa grib visi, bet kā ķieģeļi jānes, tā nav neviena. Lasu tālāk: Krievija koriģē vilciena katastrofas upuru skaitu uz 25. Izklausās, ka tur morgam kvartāla beigas un plāns jāizpilda. Vecrīgā varēs vizināties zirgu pajūgā ar rūķiem. Aha, un ar baltām pelītēm, rozā kāmīšiem un baibaka izbāzeni arīdzan. Ķīnā ar cūku gripu saslimuši divi suņi.  Super, tagad arī Dienvidkoreja būs bada pārņemta valsts. Nokļuvu līdz pat sporta sadaļai: spēlētajiem bija liela vēlēšanas uzvarēt. A ko, citreiz spēlētaji iziet uz laukuma ar lielu vēlēšanos zaudēt?

Labi, apnika, tas jau kļūst apnicīgi. Visu labu, lasītāj, un ēd ābolus.


EOF

Pa skarbo

Labvakar, cienītais lasītāj! Sagribējās ka nu man parakstīt un palamāties.

Kaut kur kaut kad plašajās interneta dzīlēs uzdūros viena ļautiņa jautājumam, kas un kā viņam būtu jāraksta savā blogā, lai viņu (autoru) lasītu. Tagad, pēc piecu minūšu sēdēšanas ar aizvērtām acīm, visiem topošajiem un esošajiem blogu rakstītājiem varu teikt tā - raksti visu, ko dvēsele kāro, bet ja tu, мудоёбище, kādreiz izdomāsi rakstīt ar baltiem burtiem uz melna fona, tad nebrīnies, пропидорашенный гандон, ka tevi neviens nelasa.


EOF

Stāstiņi

Labrīt, jaukie lasītāji! Tā kā nevaru izdomāt sakarīgu otro teikumu, tad uzreiz pāriešu pie stāstījuma-vēstījuma.

Dzīvo zemes virsū tāds cilvēks-rakstītājs vārdā Stīvens Kings, interesantas tādas ne gluži bērnu grāmatiņas raksta, un vakar kaut kā nejauši atcerējos par viņu un pie reizes par savu vecmāmiņu. Nē, nav tā kā tu padomāji, lasītāj, vecmāmuļas man vēl abas dzīvas, saistība ar Kingu ir tikai vienai no viņām, saistība diezgan tieša: kaut kādos svētkos viena no viņām man uzdāvināja jauku un mīļu grāmatu, latviskajā tulkojumā saucas Zvēru kapiņi. Melni vāki, askētisks noformējums, kurā ietilpst melns un zaļacains kaķis. Jauki. Mīļi šādu grāmatu uzdāvināt, mazdēlam taču patīk kaķīši - tā gan jau ka padomāja vecā sieviete. Tā arī neesmu pajautājis, vai viņa maz zin, kādā stilistikā raksta krietnais Stīvens. Ak jā, te ir neliels ieskats, par ko tad ir šī grāmata.

P.S. Komplektā ar šo grāmatu der noskatīties Ravenous, pieejama arī Goblina tulkojumā.

EOF

Get a life vai tomēr nē?

Labvakar, mans jaukais lasītāj! Veca ābolu sula lielos apmēros tomēr atstāj ietekmi uz veselību. Tiesa gan, to saka vecas kaktusu sulas tirgotāji.

Palasiet arī get a life aizsākumus.

Tad nu lūk, kaut kā tā sanāca, ka pa vidu starp pārgājieniem nācās krāmēt somu un izvilku es no tamās pavecu žurnālu, kuru tad nu pirms prommešanas pārlapoju. Žurnāls kā žurnāls, iepriecēja tas, ka tur bija minēts fakts, ka Triatel sāk piedāvāt push-to-talk pakalpojumus. Nu, tas bez komentāriem no manas puses, gan jau bijušie un esošie šīs lamām apvītās kompānijas klienti te paši parādīsies. Manu uzmanību piesaistīja raksts par blogiem un blogeriem, pats par sevi viduvējs raksts, ieturēts kā saruna ar tipa žurnālistes piedalīšanos, toties viens no sarunas dalībniekiem, Ģirts Slaviņš, toreiz vēl draugiem.lv direktors, izdeva šādu tekstu:
"... bet ārpus datora un blogiem rit īstā dzīve, kurā ir daudz citu vērtību un noderīgu darbu. Var kaut vai galdu saskrūvēt."

Idiots tu esi, Ģirt, un arī tas, kurš tev spogulī pretī skatās. Ja tev īstā dzīve ir skrūvēt galdu, tad kāda banāna pēc tu līdi par sociālā portāla direktoru, nevis gāji strādāt par Kombuļu desu ceha galdnieku? Kurš tev ir devis tiesības noteikt, kas ir dzīve, tu nelaimīgais lūzeri, kurš ģeogrāfijas olimpiādē dabūja atzinības rakstu, kamēr Laganovskis uzvarēja?

Es nezinu iemeslus, kāpēc tagad tam tur portālam ir cits direktors, bet zināma nojauta man ir - ja direktors uzskata, ka vispār viņa vadītais uzņēmums nodarbojas ar huiņu ar nesvarīgām lietām, tad tā arī sanāks, ja santehniķis ar roku līdz plecam podā domās par baletu, tad pods tecēs mūžam, ja sētnieki un koristi vadīs valsti, tad ķirurgi sāks dziedāt operā.

Morāle? Kad mana draudzene Elizabete pārtrauks sūdzēties rītā vakarā, ka viņai nekas nesanāk - tajā brīdī visi pasaules redaktori noņems cepures un brīdi paklusēs. Kad es beigšu domāt par darbā darāmo - tas nozīmēs, ka es esmu atlaists. Kad visi pasaules cilvēki sāks domāt, ka dzīve ir kaut kas tāds, kas rit kaut kur citur - tad arī maiju kalendārā iekaltais pasaules gals būs klāt.

P.S. Bet tomēr garšīga tā vecā ābolu sula.


EOF