Ātras soļošanas posts

Labrīt, manu mazo lasītāj, kamēr te citi pa mežiem vazājas, es pat nevīžoju kaut ko te ierakstīt, jālabojas.

Tātad pagāja daktera noteiktās brīvdienas pēc Raunas rogaina, sāku es iet pie aļņiem uz darbu, bet miera jau nebija, vajadzēja izklaidēties, tad nu pieteicos duālam līdz uz Vārnukrogu, kur es biju paredzējis lēnām apmeklēt tradicionālos orientēšanās punktus, Elizabete, neskatoties uz mana velosipēda iebildumiem, gatavojās iekarot piedzīvojumu sacensību pjedestāla augstākos plauktus.
Vislabāk šo pasākumu komentēja mana darba kolēģe, apskatot endomondo aktivitātes: karsti, neviens no mājas laukā neiet, tikai Mārcis pa mežu skraida. Nu... skraidīt es tur neko neskraidīju, bet silti gan bija, ūdeni pēc finiša es mīlēju kā daži profesionālie sportisti svešas asinis. Duāls pa tam mācījās braukt ar riteni pa mežu (ako, ļoti labi mācīties, ir motivācija), peldējās un gaidīja mani.
Bet secinājumi ienācās: azimuts ir laba štelle, pirmoreiz izmantoju jau Kāpā, bet tur pirmajā dienā aptuveni zināju mežu, otrajā dienā skrēju kopā ar vecu vīru, kuram bija leģenda, trešajā dienā ātri vien atkliboju līdz finišam, ne līdz azimutiem bija, Vārnukrogā principā gāju pēc kompasa un tikai vienreiz pagāju garām mežam ar punktu, bet arī tāpēc, ka aizdomājos par skaisto, gaišo, mūžīgo kaut kādu huiņu kaut ko. Vārdu sakot, kompass ir dikti labs izgudrojums, it sevišķi šādā a'la Bumbukalns kartē:

(atkāpe par veco vīru otrajā dienā - melns uz balta nolikumā bija rakstīts, ka leģenda būs nodrukāta uz kartes, pirmajā dienā arī bija, bet es neredzēju, otrajā dienā bija uz atsevišķi paņemamas lapiņas, kuru es nepaņēmu, tāpēc arī sapriecājos par iespēju skriet duetā ar veco vīru-leģendas saimnieku, savukārt trešajā dienā leģenda atkal bija uz kartes plus vēl sieviete startā iedeva uz lapiņas uzdrukātu. Laikam gadījumam, ja nu pazūd karte, tad var bliezt pēc leģendas.)
Secinājums nr.2: pie siltuma ap 30 grādiem vajag ņemt līdzi ūdeni vai arī daudz ūdens. Vai arbūzu.
Nr.3, bet viņš bija ienācies jau pirms tam, šeit guva kārtējo apstiprinājumu: kedā aizmirsta skuja sākumā ir jautri, bet kad jautrība beidzas, tad uzreiz sākas skumjas un ilgas pēc vēsas pēdu vannas, bieza krēma, mīkstām zeķēm un vispār nuinafig šito jūsu sportu. Pievienojos Elizabetei: labāk dažas minūtes veltīt kedu izkratīšanai nekā pēc tam lūgties komandas biedram jūs nošaut nest.
Kā jūs saprotat, tad visa šī gatavošanās, potītes testi un morālā briešana bija veltīta diennakts tusiņam mežā, viņš arī Latvijas čempionāts rogainingā. Bet tad tapa šī fotogrāfija:

Oi nē, ne tā, es tomēr biju apenēs:

Nu lūk, bet pēc tam man sākās hroniskās vējbakas kāja pateica, ka viņa šādos apstākļos strādāt atsakās un pilnībā nestrādā vēl šodien, kas gan ir sīkums pret duāla iespēju pamosties Vācijā. Vēl tajā pasākumā pie tualetes mani atpazina bijušais klasesbiedrs, kurš man arī sāka stāstīt, ka pulsometrs ir štelle, tāpēc es sagaidīju izpārdošanu un iepirku šitādu:

Viņš arī laiku māk parādīt.
Tā kā uz vietas neko neatradu, tad iepirku no romiešiem nē, turīniešiem, viņiem tur ar līķautiem švaki, tirgojas ar pulksteņiem, tad lūk viņi man to mantu atsūtīja jau aiznākamajā dienā, par ko es biju tik priecīgs, ka pat viņiem samaksāju. Viss jau ir labi, aparāts strādā, atklāja man pulsu, tikai kāda man jēga no skrējējiem domāta pulksteņa, ja man viena kāja skaļi kliedz katru reizi, kad es viņu pie zemes pielieku? Pagaidām iedevu duālam, lai gatavojas gandrīz maratonam pēc sirdsbalss.
Ko vēl gribēju teikt... ak jā, paldies skriešanai, tagad vairāk laika riteņot, jo anatomisku dīvainību dēļ kāja sāp tikai staigājot, guļot un uz riteņa nesāp. Pagaidām plānos varbūt kādu magnētu, bet tā tautas rogaininga nieka astoņas stundas, pie tam ar nostaļģiju atceroties neapmeklēto Baldoni.
Un draugi mani veeeellloooosipēdisti, atšķirība starp jūsu apdzīvoto veloceliņu un Jaunciema gatvi ir tāda, ka uz gatves tu zini, ka tevi notrieks tieši tā fūre, kuru tu dzirdi tuvojamies, bet uz veloceliņa ne katrs braucējs nojauš, ka tieši viņš tevi notrieks.


EOF

Soļošanas posts

Labrīt visiem, steidzu pavēstīt, ka ārā ir vasara, ja nu gadījumā jūs nesekojat ierēdnes Unas tekstiem internetā. Un aiziet.

Īlens dibenā turpina mani vajāt, ja tā to drīkst noformulēt, un bija mani aizdzinis līdz Raunas novadam ar sekojošu vazāšanos pa apkārtnes ceļiem. Kāpēc pa ceļiem, jautās tie lasītāji, kuri ir iepazinušies ar duāla situācijas izklāstu? Lūk kāpēc.

Ar sarkano ir tas, kas izdevās, ar zilo diženie plāni. Ar plāniem bija tā - saņemot karti, acis mudināja dibenu doties uz leju, kur punkti salidzinoši kompakti izskatās un ir, kaut gan vērtīgāka ir kartes augšējā daļa (ja dala karti pa horizontāli caur startu/finišu), viņa arī vieglāka un ātrāka.

Atkāpe par personālu - šoreiz biju savācis darba kolēģi, ar kuru klīdām pa purvu Ķemeros un vēl vienu darba kolēģi, viņa arī netiešā priekšniece, kura savulaik izteica vēlmi pārbaudīt, kas ir rogains un kura brīvo laiku pavada laivojot, slēpojot, riteņojot, bet kā izrādījās, tad ne skrienot.

Atpakaļ pie plānošanas - vēlmes pēc sausām kājām tomēr ņēma virsroku un izvēlējāmies doties uz ziemeļiem. Pēc aptuveniem aprēķiniem un savu spēju novērtējuma (es pēc purva uzkāpu uz stereoīdiem un kolēģis magnētā uz 6km distanci tērē stundu) pie 50. punkta mums vairs nebūs laika uz 55. un jāiet uz 56., pie tam skatoties pulkstenī, pietiks laika līkumam uz 64. vai nepietiks.

Realitāte sāka smagi atšķirties no teorijas jau pa ceļam uz pirmo punktu, kad kolēģe diezgan konkrēti atteicās skriet, līdz ar ko mūsu vidējais ātrums distancē pietuvojās dienvidu brikšņu bridēju ātrumam un labo ceļu priekšrocības izzuda.

Lai nu kā, bet novērojumi un secinājumi ir:
1) pa ceļu ir jāskrien, uz to arī norāda distances izlicēji, teritorijās ar labu ceļu tīklu punktus izliekot retāk kā mežos un purvos, tādejādi it kā sadalot dalībniekus tajos, kuri ātri pārvietojas, bet ne pārāk orientējas un lēnajos orientieristos (it kā tāpēc, ka lasiet nākamo punktu);
2) maršruts ir jāplāno tā, lai draņķīgākā porcija iekristu sākumā vai gaismā, ko apstiprināja cilvēki, kuri nāca mums pretī tad, kad mēs gājām laukā no Raunas (neieredzu priekšniecībuvajadzēja skriet) un kuri mūsu teorētisko maršrutu bija veikuši pretējā virzienā, ar svaigiem spēkiem un gaismā izbrienot pa mežiem/purviem/jaunaudzēm, bet uz finišu devās pa gludu lielceļu;
3) nevajag arī iekrist lamatās un tēmēt tikai uz grūtākajiem punktiem, reizēm tamos var arī mierīgi noziedot tāda maršruta labā, kuru ir viegli mainīt;
4) uz ēšanu un dzeršanu distancē var ietaupīt, iepērkot sporta dzērienus, batoniņus un želejas - pie tādām cenām tos produktus pat ostīt bail, kur nu vēl laizīt vai kost. Nu bet ja ķīmija un medicīna asociējas ar alķīmiju un homeopātiju, tad nekas cits neatliek.

Tagad vairāki atgādinājumi man:
1) nevajag savākt pēc iespējas vairāk pazīstamo vienā komandā, vajag vienu vai divus, vēlams ar līdzīgu fizisko formu;
2) ja ir teorijas, kā varētu novērst kādu praktisku bēdu, tad nevajag apstāties tikai pie teorijas un tomēr nosiet apavus ar makgaivereni un potīti ar elastīgo lentu (paldies, dakter, par 5 brīvām nedēļām);
3) dzeršanas sistēma ir varens izgudrojums, bet jāpiestrādā pie caurules novietojuma, jo dažas egles un alkšņi gribēja viņu paņemt sev.

Viss, gulēt, nākamreiz vairāk.


EOF

Purva bridējs

Labrīt, mans pēc vasaras laika dzīvojošais lasītāj! Lai vasaras laiks liktos mazāk pēc vasaras, stāsts būs par 19.janvāri un vēl varbūt kādu datumu, bet tad jau izlasīsiet paši.

Tātad sākums bija tā - liku lietā vienu no saviem daudzajiem talantiem un savācu zonderkomandu, kur viens zin, kur jāiet, otrs zin, kā jāiet, bet trešais palīdzēs pirmajiem diviem nest mani uz finišu, kurš aiz trejdeviņiem kalniem nē, bet tur pāri Slocenei, gar Kaņieri un tad vēl nedaudz pa purvu ir klāt. Teorijā jau skaisti, praksē bija skarbāk. Komandā bijām četri, komandu sauca Siltumsūknis ir OK, ja kāds zin, ko tas nosaukums nozīmē, tad pasakiet man arī, būšu izbrīnīts. Komandas sastāvu mainīju reizes trīs, jo tad vienam potenciālajam kāja salūza nē, bet uz to pusi, tad vēl cilvēkiem bija pretenzijas pret aukstumu, tad vēl kas, bet nu beigās bija tā:
darba kolēģis Jānis, savulaik aktīvs, pēdējos gadus neregulārs orientēšanās apmeklētājs, pēc astoņām stundām mēs ar viņu gājām vienādā tempā, kvalitatīvs iekšējais kompass;
bijušo studiju biedrs un pilsonis Agnis, vienkārši aktīvs apmeklētājs, es viņu ienīstu, jo viņš nelūza purvā, arī pirmo reizi ar kompasu purvā, vilka to iekārtu laukā vietā nevietā, nu gluži kā es to būtu darījis, ja man būtu kompass, pēc astoņām stundām bija kaitinoši enerģisks;
Ģirts, ceturtais dalībnieks, aktīvs orientierists, kā arī taisnu ceļu un sausu vietu nemeklētājs, vienīgais, kurš piesmēla arī gumijas zābakus.

Mans veselais saprāts vai tas, ko es par tādu saucu, cīnījās ar īlenu dibenā vēl iepriekšējā vakarā, bet kad tevi skaistā, saulainā dienā izlaiž skaistā, saulainā pludmalē, tad atliek tikai aizsprādzēt somu un cerēt, ka visi mūsu purvu plēsēji ir nosaluši.

Karte nav mana, aizņēmos no kaimiņu komandas, jo savu es pēc pasākuma kaut kur, emm, ieliku.

Konkrētā maršruta gājēji, viņi arī uzvarētāji, neko jaunu neizdomāja, viņi vienkārši vāca visus punktus, savukārt mēs sākām ar brišanu uz X, kas vispār bija kaka jautājums, jo vairums vēl brien kopā un apmaldīties grūti. Pēc tam mēs Ģirta virsvadībā devāmies uz N un šī procesa laikā es sāku ienīst Agni un necienīt Ģirtu, jo pirmais gāja pa priekšu un nelūza purvā, atstājot šo prieku man, savukārt otrais apstājās uz takas, palūrēja debesīs, ar roku norādīja apmēram 90 grādu sektoru un teica, ka punkts ir tur. Priecē tas, ka Ģirts tomēr piesmēla savus gumijas zābakus, nepriecē tas, ka viņa norādītajā sektorā bija tikai purvs, punkts bija vairāk pa labi. Tālāk seko jaukākās atmiņas par pasākumu, uzreiz aiz finiša sasniegšanas jaukākās - gājiens pa aizsalušo Sloceni. Jo pēc tam bija purvs, purvains mežs, mežains purvs, purvains purvs, purvainas purvaina meža stigas un labi, ka es vairs nedzīvoju Purvciemā.
Lēnām pret pastaigu es sāku protestēt jau pie %, jo mani gauži nevilināja iespēja brist purvā, ja ir iespēja iziet uz gluda ceļa, pa kuru doties uz finišu, pie reizes paķerot vēl kādus 3-4 punktus, skaļi es to darīju pie U, bet mani neviens neklausīja. Un te liriska atkāpe.

Sākotnēji komandā bija plānots cilvēks, kurš grib turpināt dzert un pīpēt, bet tam klāt pielikt ilgas ekskursijas nezināmā apvidū. Ja mēs tiešām būtu tikai trīs, tb Jānis, es un apvienotājs, tad mēs tā arī būtu darījuši, gājuši pa ceļu un pēc tam lepotos, ka nemaz jau neesam noguruši. Jo nevar apvienot neapvienojamo, klausiet Preobraženski. Tāpēc, lai arī tur es par komandas biedriem labi nedomāju (izejiet bez treniņa ziemā purvā kilometrus 10, ko jūs domāsiet), finišā un pēc tam es domāju, ka man tomēr ir talants savākt labu komandu, kura mani iznesa.

No U uz Ю visā dailē atklājās atšķirības starp slinku orientieristu un neslinku - Jānis pagrozījās, paostīja gaisu, pakasīja cepuri un gāja, kā izrādījās, precīzi uz punktu, savukārt Ģirts pa tam bija izbradājis visu purvu, bet Agnis tur vispār lokus meta un bebrus gaiņāja.
Pie Щ ja bija pilnīga tumsa un nu jau arī Jānis iestājās par to, ka jāiet pa ceļu uz finišu, nevis jāatkārto uzvarētāju ceļš caur purvu. Ķemeros bija iespēja paņemt vēl vienu punktu, bet kājas teica nē un balsoja par siltu telpu ar iespēju sēdēt. Nekas, nākamreiz, 2014.gada 1.februārī, kaut kur pie Kalnciema vairs nepieļaušu šādu nolaidību.

Secinājumi. Arī cilvēks bez iepriekšējas vispusīgas sagatavotības izdzīvošanā un pieredzes maršmetienos var ziemā caur purvu pie -15 noiet 25km, tikai jāiemācās klausīt sevi, jo tajā zālē, kur visi ģērbās, es skaļi stāstīju, ka vajag vilkt neoprēna zeķes (ko pats izdarīju), nosiet kedu/zābaku augšu ar makgaivereni, līdzi pieķerot auklas un ēst/dzert ik pa divām stundām, gribas vai negribas. Rezultātā kājas man bija siltā ūdenī, toties auklu galos, bikšu galos un uz kedus augšējās daļas bija Sniegbaltītes cienīgi ledus bumbuļi. A, un par ēšanu man regulāri atgādināja Agnis, bet kad es pats atcerējos par savu šokolādīti, tad ar viņu arī zobu salauzu. Nu un kā jau var noprast no visa šī bēdu stāsta, tad iešu vēl, baidieties, vilki, bebri un ogotāji.


EOF

Purva bridēja prikvels

Labs vakars, es gan nē.

Pēc nelielās pastaigas Dobeles krietni vien slapjajos smiltājos ir pagājis kāds laiciņš, až jauns gads iestājies un duālam dzimšanas diena arīdzan, bet tas viss ir štrunts salīdzinot ar to, ka pildīju savus draudus un veltīju nedaudz laika veikalu apmeklējumiem un iepirku gan kājās, gan mugurā vairākās kārtās velkamo, par ko arī stāsts.

Tātad īsumā secinājumi pēc pirmā rogaina: intensīvi kustoties aizmirstam par bieziem un siltiem un dabīgiem materiāliem. Vecmāmiņas adītajā triju kārtu vilnas džemperī ar alnīšiem/kurmīšiem ir labi dārzā pie grila gaļu gaidīt, bet kad pienāks laiks bēgt no kaimiņa badīgā suņa, tad nepalīdzēs ne alnīši, ne kurmīši. Daļu par dabīgajiem materiāliem es zināju jau pirms tam, daļu par biezajiem un siltajiem uzzināju svīšanas procesā. Jo raugi, ja tu, lasītāj, esi būvēts tāpat kā es, tad pie slodzes tu sāc intensīvi svīst, kas liekā siltuma aizvadīšanai ir labi, bet kā blakusparādība ir slapjš apģērbs - un ir atšķirība starp slapju dibenu vilnu un slapju vāveri mākslīgo  šķiedru. 

Iepirku tātad rudenim paredzētas bikses ar pavisam plānu siltinājumu, jo dibens un kājas man ir ar formu un saturu, kurš (saturs) kustības laikā gan jau ka kompensēs minimālo siltinājumu. Kreklu un jaku man piespēlēja labā draudzene haļava, cimdi zeķes zābaciņi, tālu tālu staigā viņi man jau bija. Visu biju izmēģinājis atsevišķi, tagad nobriedu ietērpties kā uz purvu tur starp Ķemeriem un Smārdi. Tā kā ideja mani piemeklēja salīdzinoši naktī un salīdzinoši brīvdienā, tad bija izvēles iespēja - ņemt līdzi kaķi vai neņemt līdzi kaķi. Veselais saprāts (un dzīvnieka nosodošais skatiens) uzvarēja un gāju bez kaķa.

Ideja pastaigai bija kā māja, tikai atkal izpildījums pievīla - iecerētā viena meža vietā biju divos, jo pirmais likās stipri par maz, savukārt otrais sāka apnikt jau pusceļā, bet pēc tam es apmaldījos.

Secinājumi par ģērbšanos gan ir ienākušies: plānas bikses kustoties ir labi, elpojošs krekls ir labi, kalnu slēpotāju jaka ir labi. Tiesa gan, sākotnēji es pa vidu starp elpojošo kreklu un elpojošo jaku ievilku ne gluži elpojošu siltumizolāciju, kuru novilkt man ienāca prātā tikai tad, kad elpojošais krekls jau bija noslīcis tajos sviedros, kurus izlaida sev cauri, bet kurus siltumizolācija atteicās pieņemt tādos apjomos, jo inventerizācija lūk. Tagad es sapratu arī, cik ļaunuma pasaulei ir atnesušas siltās garās apenes - es te sūdzējos, ka nevarēju sniegā kāju pacelt, jo lūk termobikses man pieķērušās, tagad viņu nebija un es sajutu, ka arī garie zābaki (kuri nav Magnum ražoti) nav ilgai staigāšanai paredzēti - no visādām neražām aizsargājoša zole, vienmēr siltas un aizsargātas pēdas un potītes ir labi, bet tomēr es netaisos pastaigāties pa mīnu laukiem, forsēt dzeloņstiepļu aizsprostus un spārdīt bruņuvestē tērptus ļaunos slēpotājus. Toties soma rullē - pleci nesāp, iekšā vietas nelielam vjetnamietim un skriet arī netraucē. Nu... es gan neskrēju.

Vārdu sakot man ir nepilna nedēļa laika uzrakstīt testamentu piestrādāt pie sīkumiem un tad iet aplūkot māksliniecisko ainavu no priedītēm un ūdeni.

EOF