Ātras soļošanas posts

Labrīt, manu mazo lasītāj, kamēr te citi pa mežiem vazājas, es pat nevīžoju kaut ko te ierakstīt, jālabojas.

Tātad pagāja daktera noteiktās brīvdienas pēc Raunas rogaina, sāku es iet pie aļņiem uz darbu, bet miera jau nebija, vajadzēja izklaidēties, tad nu pieteicos duālam līdz uz Vārnukrogu, kur es biju paredzējis lēnām apmeklēt tradicionālos orientēšanās punktus, Elizabete, neskatoties uz mana velosipēda iebildumiem, gatavojās iekarot piedzīvojumu sacensību pjedestāla augstākos plauktus.
Vislabāk šo pasākumu komentēja mana darba kolēģe, apskatot endomondo aktivitātes: karsti, neviens no mājas laukā neiet, tikai Mārcis pa mežu skraida. Nu... skraidīt es tur neko neskraidīju, bet silti gan bija, ūdeni pēc finiša es mīlēju kā daži profesionālie sportisti svešas asinis. Duāls pa tam mācījās braukt ar riteni pa mežu (ako, ļoti labi mācīties, ir motivācija), peldējās un gaidīja mani.
Bet secinājumi ienācās: azimuts ir laba štelle, pirmoreiz izmantoju jau Kāpā, bet tur pirmajā dienā aptuveni zināju mežu, otrajā dienā skrēju kopā ar vecu vīru, kuram bija leģenda, trešajā dienā ātri vien atkliboju līdz finišam, ne līdz azimutiem bija, Vārnukrogā principā gāju pēc kompasa un tikai vienreiz pagāju garām mežam ar punktu, bet arī tāpēc, ka aizdomājos par skaisto, gaišo, mūžīgo kaut kādu huiņu kaut ko. Vārdu sakot, kompass ir dikti labs izgudrojums, it sevišķi šādā a'la Bumbukalns kartē:

(atkāpe par veco vīru otrajā dienā - melns uz balta nolikumā bija rakstīts, ka leģenda būs nodrukāta uz kartes, pirmajā dienā arī bija, bet es neredzēju, otrajā dienā bija uz atsevišķi paņemamas lapiņas, kuru es nepaņēmu, tāpēc arī sapriecājos par iespēju skriet duetā ar veco vīru-leģendas saimnieku, savukārt trešajā dienā leģenda atkal bija uz kartes plus vēl sieviete startā iedeva uz lapiņas uzdrukātu. Laikam gadījumam, ja nu pazūd karte, tad var bliezt pēc leģendas.)
Secinājums nr.2: pie siltuma ap 30 grādiem vajag ņemt līdzi ūdeni vai arī daudz ūdens. Vai arbūzu.
Nr.3, bet viņš bija ienācies jau pirms tam, šeit guva kārtējo apstiprinājumu: kedā aizmirsta skuja sākumā ir jautri, bet kad jautrība beidzas, tad uzreiz sākas skumjas un ilgas pēc vēsas pēdu vannas, bieza krēma, mīkstām zeķēm un vispār nuinafig šito jūsu sportu. Pievienojos Elizabetei: labāk dažas minūtes veltīt kedu izkratīšanai nekā pēc tam lūgties komandas biedram jūs nošaut nest.
Kā jūs saprotat, tad visa šī gatavošanās, potītes testi un morālā briešana bija veltīta diennakts tusiņam mežā, viņš arī Latvijas čempionāts rogainingā. Bet tad tapa šī fotogrāfija:

Oi nē, ne tā, es tomēr biju apenēs:

Nu lūk, bet pēc tam man sākās hroniskās vējbakas kāja pateica, ka viņa šādos apstākļos strādāt atsakās un pilnībā nestrādā vēl šodien, kas gan ir sīkums pret duāla iespēju pamosties Vācijā. Vēl tajā pasākumā pie tualetes mani atpazina bijušais klasesbiedrs, kurš man arī sāka stāstīt, ka pulsometrs ir štelle, tāpēc es sagaidīju izpārdošanu un iepirku šitādu:

Viņš arī laiku māk parādīt.
Tā kā uz vietas neko neatradu, tad iepirku no romiešiem nē, turīniešiem, viņiem tur ar līķautiem švaki, tirgojas ar pulksteņiem, tad lūk viņi man to mantu atsūtīja jau aiznākamajā dienā, par ko es biju tik priecīgs, ka pat viņiem samaksāju. Viss jau ir labi, aparāts strādā, atklāja man pulsu, tikai kāda man jēga no skrējējiem domāta pulksteņa, ja man viena kāja skaļi kliedz katru reizi, kad es viņu pie zemes pielieku? Pagaidām iedevu duālam, lai gatavojas gandrīz maratonam pēc sirdsbalss.
Ko vēl gribēju teikt... ak jā, paldies skriešanai, tagad vairāk laika riteņot, jo anatomisku dīvainību dēļ kāja sāp tikai staigājot, guļot un uz riteņa nesāp. Pagaidām plānos varbūt kādu magnētu, bet tā tautas rogaininga nieka astoņas stundas, pie tam ar nostaļģiju atceroties neapmeklēto Baldoni.
Un draugi mani veeeellloooosipēdisti, atšķirība starp jūsu apdzīvoto veloceliņu un Jaunciema gatvi ir tāda, ka uz gatves tu zini, ka tevi notrieks tieši tā fūre, kuru tu dzirdi tuvojamies, bet uz veloceliņa ne katrs braucējs nojauš, ka tieši viņš tevi notrieks.


EOF