Soļošanas posts

Labrīt visiem, steidzu pavēstīt, ka ārā ir vasara, ja nu gadījumā jūs nesekojat ierēdnes Unas tekstiem internetā. Un aiziet.

Īlens dibenā turpina mani vajāt, ja tā to drīkst noformulēt, un bija mani aizdzinis līdz Raunas novadam ar sekojošu vazāšanos pa apkārtnes ceļiem. Kāpēc pa ceļiem, jautās tie lasītāji, kuri ir iepazinušies ar duāla situācijas izklāstu? Lūk kāpēc.

Ar sarkano ir tas, kas izdevās, ar zilo diženie plāni. Ar plāniem bija tā - saņemot karti, acis mudināja dibenu doties uz leju, kur punkti salidzinoši kompakti izskatās un ir, kaut gan vērtīgāka ir kartes augšējā daļa (ja dala karti pa horizontāli caur startu/finišu), viņa arī vieglāka un ātrāka.

Atkāpe par personālu - šoreiz biju savācis darba kolēģi, ar kuru klīdām pa purvu Ķemeros un vēl vienu darba kolēģi, viņa arī netiešā priekšniece, kura savulaik izteica vēlmi pārbaudīt, kas ir rogains un kura brīvo laiku pavada laivojot, slēpojot, riteņojot, bet kā izrādījās, tad ne skrienot.

Atpakaļ pie plānošanas - vēlmes pēc sausām kājām tomēr ņēma virsroku un izvēlējāmies doties uz ziemeļiem. Pēc aptuveniem aprēķiniem un savu spēju novērtējuma (es pēc purva uzkāpu uz stereoīdiem un kolēģis magnētā uz 6km distanci tērē stundu) pie 50. punkta mums vairs nebūs laika uz 55. un jāiet uz 56., pie tam skatoties pulkstenī, pietiks laika līkumam uz 64. vai nepietiks.

Realitāte sāka smagi atšķirties no teorijas jau pa ceļam uz pirmo punktu, kad kolēģe diezgan konkrēti atteicās skriet, līdz ar ko mūsu vidējais ātrums distancē pietuvojās dienvidu brikšņu bridēju ātrumam un labo ceļu priekšrocības izzuda.

Lai nu kā, bet novērojumi un secinājumi ir:
1) pa ceļu ir jāskrien, uz to arī norāda distances izlicēji, teritorijās ar labu ceļu tīklu punktus izliekot retāk kā mežos un purvos, tādejādi it kā sadalot dalībniekus tajos, kuri ātri pārvietojas, bet ne pārāk orientējas un lēnajos orientieristos (it kā tāpēc, ka lasiet nākamo punktu);
2) maršruts ir jāplāno tā, lai draņķīgākā porcija iekristu sākumā vai gaismā, ko apstiprināja cilvēki, kuri nāca mums pretī tad, kad mēs gājām laukā no Raunas (neieredzu priekšniecībuvajadzēja skriet) un kuri mūsu teorētisko maršrutu bija veikuši pretējā virzienā, ar svaigiem spēkiem un gaismā izbrienot pa mežiem/purviem/jaunaudzēm, bet uz finišu devās pa gludu lielceļu;
3) nevajag arī iekrist lamatās un tēmēt tikai uz grūtākajiem punktiem, reizēm tamos var arī mierīgi noziedot tāda maršruta labā, kuru ir viegli mainīt;
4) uz ēšanu un dzeršanu distancē var ietaupīt, iepērkot sporta dzērienus, batoniņus un želejas - pie tādām cenām tos produktus pat ostīt bail, kur nu vēl laizīt vai kost. Nu bet ja ķīmija un medicīna asociējas ar alķīmiju un homeopātiju, tad nekas cits neatliek.

Tagad vairāki atgādinājumi man:
1) nevajag savākt pēc iespējas vairāk pazīstamo vienā komandā, vajag vienu vai divus, vēlams ar līdzīgu fizisko formu;
2) ja ir teorijas, kā varētu novērst kādu praktisku bēdu, tad nevajag apstāties tikai pie teorijas un tomēr nosiet apavus ar makgaivereni un potīti ar elastīgo lentu (paldies, dakter, par 5 brīvām nedēļām);
3) dzeršanas sistēma ir varens izgudrojums, bet jāpiestrādā pie caurules novietojuma, jo dažas egles un alkšņi gribēja viņu paņemt sev.

Viss, gulēt, nākamreiz vairāk.


EOF