Vecais lāga Mērfijs

Un atkal rakstīju komentāra komentāru, bet sanāca posta cienīgā garumā... Īso stāstu rakstnieks no manis nesanāks.

Ir arī tāds Mērfija izteiciens: Pirms ies labāk, ies sliktāk. Kurš teica, ka ies labāk? Principā tā arī dzīvoju, jo tad, ja gatavojas uz vissliktāko, bet notiek tikai sliktākais, tad ir prieki visā zemeslodē, priecājos pats un mute smaida. Reizēm sajūta, ka visapkārt ir bardaks un tavas darbības, kas vērstas uz šī bardaka sakārtošanu, to padara tikai lielāku, nepamet mani gana ilgi, lai taptu tādi dvēseles bļāvieni kā iepriekšējais ieraksts.

Man gan bieži pārmet, ka es neko neuztveru nopietni, bet ja visu uztvers tik nopietni kā menti geju praidu, tad atliks tik vien kā ņemt striķi un iet uz Daugavu nošauties. Nu cik var cepties par absolūtiem dzīves sīkumiem! Pacepas vienreiz un miers, bet nē - vajag atkārtot un atkārtot, pie tam gūstot no tā mazohistisku baudu.

Piemērs - man vakar pastāstīja, kādu litrāžu absinta es esmu izlacis pirms nedēļas. Man gan pašam nav nekādu pierādījumu, kas tas biju es, ir aizdomas, ka tas bija mans dvīņubrālis, bet labi - ticēšu bārmenim. Nu lūk, vienreiz absintu salakos un tagad miers - esmu uzzinājis, ka autopilots bez sbojiem darbojas arī šādos nelabvēlīgos apstākļos, podus netaisa un miers ar viņu. Viss.

Gan jau ka arī citur valda sviests, margarīns un citi teorētiski no govs izdalījumiem atvasinātie produkti, tikai mēs izceļamies ar to, ka lepojamies ar to, cik mums ir slikti un grūti, tautiskā garā tas ir aprakstīts šeitan.

Kā savulaik izteicās viens no trešā reiha dižvīriem (tagad neatceros tamējā propogandas ministra vārdu), tad ir meli, lieli meli un statistika, līdz ar to statistikas biroja mājaslapu var palasīties brīvbrīžos, starp TV programas izlasīšanas beigām un krustvārdu mīklas minēšanas sākumu.

Katrā gadījumā mani pēc "Latvija..." uzrakstīšanas atlaida, savu tvaiku es izpūtu un pat nevienu (nu OK, gandrīz nevienu) mātes vārdu neuzrakstīju.

P.S. Zini, kāpēc dzimto valodu sauc par mātes valodu? Tāpēc, ka tēvu pie vārda neviens nelaiž.

EOF

Latvija, kas tevī notiek?

Labdien, mani cienītie daži lasītāji! Sākšu es ar savu atbildi uz virsrakstā likto jautājienu - sviests tik liels, ka jau uz supergeto, atvainojiet, Supernetto margarīnu velk. Tad nu sākšu.

Katru dienu divas reizes (nu labi, vismaz vienu reizi) braucu gar būvlaukumu, kur dienās sliesies visas tautas vai vismaz Demakovas vairāk par Lāčplēša augšāmcelšanos ilgotā gaismas pils, kas patiesībā bibliotēka. Nu... Savulaik Krievijā dzīvoja vīrelis, kuram nu tik ļoti cars nepatika, ka konkrētais subjekts izdomāja šamo (caru) uzspridzināt. Neiedziļinoties sīkumos un bumbas kā ieroča diezgan lielajā nejēdzīgumā viena cilvēka iznīcināšanai, teikšu to, ko jūs gan jau ka nojautāt - nekas viņam nesanāca. Par mēģinājumu vīreli noraka, bet viņa uzvārds vēsturē palika un vēl joprojām piesaista daudzus sekotājus. Sauca viņu Ivans Halturins, tēvavārdu nepateikšu. Tad nu lūk, vīreļi tajā būvlaukumā ir viņa sekotāji. Celtnieks neesmu, bet to, ka viņi tur pīpē un baros pa desmit bezjēgā klīst apkārt, pie tam par maniem nodokļiem - to es zinu gan.

Vakar slēgāju putekļaino kasti stūrī, pazīstamu arī kā televizoru, un uzdūros domburšovam. Tā kā darīju ko citu, tad šovu tikai klausījos un arī tad sadzirdēju tikai atsevišķus fragmentus, bet arī ar to pietika: viens tur dikti kliedza, ka VOAVA (Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūra) strādājošos vajag ar apkakātu mietu dzīt, savukārt otrs izteicās, ka nevajag, jo tur strādājošie derīgu darbu dara. Tad otrs fragments - kāds sacīja, ka gadījumā, ja dakteriem un māsām algu nepaaugstinās, tad viņi visi bliezīs tālēs zilajās un varēsim ārstēties ar tautas metodēm.

Pats strādāju valsts iestādē un esmu iepazinies ar drausmīgo tanti birokrātiju - darbu, kuru var izdarīt viens, dara vismaz četri un vismaz četrreiz ilgākā laikā, bet līdz ar to, ka atbildīgi ir visi četri, par sastrādātajiem sūdiem neatbild neviens, līdz ar to piekrītu, ka VOAVA dzīt vajag un ne tikai viņus - vairumu ierēdniecības bez jūtamām sekām varētu apslīcināt CERN kolaiderī izplūdušajā hēlijā. Un nevajag man stāstīt par 10% atlaisto nabadziņu un vispārējo taupību - aiziet tie, kuriem ir apnicis un taupīts tiek uz lietām, kuras ir vajadzīgas, nevis uz mega-super-truper-figņām. Neticat? Tiek celta gaismas pils, kura maksā baiso piķi, savukārt ārsti laiž uz ārzemēm. Jautājums - kam tad šito būdu slien, ja visi tāpat tūlīt apsprāgs bez medpalīdzības? Slienam koncertzāli - un atkal kam? Dzerošais un slimais latvis uz turieni ies? Skuju! Viņš aizies uz lielveikalu atlaižu sezonā kārtējo Ķīnas pagrabā diegto seģeni nopirkt. Tūristi uz turieni ies? Atkal skuju! Viņi piepļausies jau RIX un tālāk par minetautomātiem netiks.

Labi, tālāk - ir sākusies kārtējā CSDD akcija par to, ka visiem automašīnā vajag sprādzēties. Vajag ta' vajag, bet kāpēc akcija? Liekas, ka Ievas redaktores slejā bija rakstīts apmēram tā: "...cerams, ka nākamgad CSDD akcijā tiks runāts par mobilo telefonu kaitīgumu..." Kāda banāna pēc par to jārunā akcijas veidā? Kāds atnāk mājās un saka mīļotajai meitenei/puisim: "Mīļum, šovakar akcija - es pierādīšu, ka varu mīlēties!"? Jūs aizejat mājās un rīkojat akciju "Vakariņu ēšana"?

Piegāju no rīta pie kioska cigaretes nopirkt, bet tantuks man paziņo, ka sakarā ar blakus esošo skolu viņiem cigaretes aizliegts pārdot. Da jop, tie mazgadīgie perdeļi takš iet uz puskilometru tālāk esošo veikalu, kur nopērk ne tikai cigaretes, bet arī alu, un atpakaļ nākot padzeras un uzpīpē! Nabaga bērniņi... Mobilie tādi, par kuriem es ilgi domātu, vai man visas iekšā sabāztās fīčas vajag, mūzikas playeri ne jau šādi tādi, bet Ipodi, pie tam jaunie un ja vecie, tad ar 160GB vietas uz borta, mašīnas tādas, ka skolotājs savu velosipēdu kaunās blakus likt...

Kaut kad augusta beigās Dienā bija aprakstīts pētījums par latvju jaunatnes nākotnes plāniem un cerībām. Tā kā mēs esam tik politkorekti, ka melnu krāsu saucam par afroamerikāni, tad pētījuma rezultāts vēstīja, ka jaunatne nākotnē skatās ar "pasīvu optimismu". Tautas mēlē tas nozīmē, ka darīt negrib neko, bet naudu grib saņemt lielu. Punkts.

Daudzi satraucas par reklāmās minētajām laimīgajām vecumdienām un apjomīgo pensiju. Statistika gan liecina, ka Latvijas sieviešu vidējais vecums ir 42.7 gadi un 37.3 vīriešu, no kā var secināt, ka liela daļa iedzīvotāju velti uztraucas, bet tas netraucē žubei bankā apjautāties lipīgā balstiņā, vai es esmu pieteicies pensiju kuram tur līmenim.

Un nobeigumā - ir tāds Mērfija likumu grāmatā ievietots aicinājums/uzmundrinājums/sauklis: smaidi, rīt būs sliktāk. Uz šīs pozitīvās nots tad arī beigšu savas sāpes uzticēšanu klavierei.

EOF

Džinsi, mati un āda

He, atkal ir piepildījies - sievietes šajā dzīvē mani virza...

Sākumā viss bija vienkārši un nesatricināmi - piedzimu, augu un klausīju vecākiem. Ilgi klausīju. Bet tad sagadījās tā, ka nokļuvu slimnīcā (un labi, ka tā, nevis morgā), kur nevarēja darīt tā, kā es darīju, ja man kas vai kāds nepatika - pagriezties un aiziet, nācās vien izturēt. Un kļuvu es par visas nodaļas līderi, jo vietējie krieveļi man neatstāja iespēju būt vienaldzīgam nodaļas pacientam - kādam vajadzēja būt mēslam. Es izvēlējos, ka mēsli būs viņi.

Tas bija 12 gadus senā pagātnē, bet daudz kas mainījies nav - džinsus es vēl arvien nonēsāju līdz pēdējam, pašlaik ar nepacietību gaidu, kad no štatiem atnāks pasūtītā ādas jakas (pa lēto, ja salīdzina ar vietējām cenām), klausos to mūziku, kas man patīk, skatos uz to, kas man patīk (bildē var redzēt), pieskaros tam, kas man patīk (bildē var redzēt) un sēžu tur, kur man patīk. Runājot par sēdēšanu - reizēm sēžu kopā ar baikeriem. Un nekas īpašs, cilvēki kā cilvēki, jo pēdējais patiesais baikeris izkusa až 1991. gadā. Ak jā, un vēl taisos ar domubiedriem dibināt, teiksim tā, dibinājumu zem nosaukuma pajāt.lv, jo man nepatīk vēl viena potenciālā jaundibinājuma nosaukums nerūp.lv

Par stilu - vienreiz Ģertrūdes ielas pazemes pārejā man piesējās pāris vietējo, sarunu sākot ar vārdiem "ei, metaļuga". Tā kā biju dvēseles un fiziskajā stāvoklī, kad cilvēku vada rezerves barošanas bloks un autopilots, tad atļāvos cilvēkiem pielabot deguna formu, tā arī nepaskaidrojot, ka tikpat labi esmu metālists kā zobārsts. Nepaskaidrojot, ka es esmu slinks un daudz labprātāk savu netīro ādas apģērbu noslauku, nevis mazgāju, kas neizbēgami noved pie bikšu ceļgalu ieplīšanas. Nepaskaidrojot, ka mans ādas mētelis ir vienīgais apģērba gabals, kurš kopā ar mani ir gājis vidusskolā (un labi, ka tamējais nemāk runāt).

Kādas dienas senāk iznāca parunāt ar pašlaik strādājošu skolotāju, kuras stāstu iespaidā es aizdomājos, kā ir mainījusies sabiedrība. Un ziniet - mūsdienās vairs neviens neatļaujas lāpīt saplīsušos džinsus, jo saplēstus un salāpītus var nopirkt veikalā, tāpat kā tur var nopirkt jaunas nonēsātas ādas jakas. Arī šodien fano par da jebko, bet tomēr es ticu, ka veikalā pirktais Tailera vai Kūpera stils nav ar to smeķi, kāds ir paša šūtajam, plēstajam un kniedētajam prikidam.

Pašlaik klausos Van Halen un domāju stāsta morāli... Laikam jau morāle slēpjas tajā, ko manis pieminētajai skolotājai ir stāstījuši viņas mācītie pamatskolas audzēkņi - дом большой поговорить не с кем, pie tam vārda tiešā nozīmē - vairuma bērnu vēlme parunāties tiekot atsista, tā vietā iedodot naudu un piesakot netraucēt... varbūt bēdīga finansiālā situācija tomēr nav tas sliktākais.

P.S. Taisnība tomēr bija Kazulim - es esmu muzikālā mauka, jo tagad klausos Wet Wet Wet. Un kas man ko var padarīt?

EOF