Pacients Nr.118

Sveicināts beidzot jaunajā gadā, lasītkārais tu ak lasītāj! Uzrakstīšu kaut ko cerams ka atkal lasāmu.

Tātad biju izgājis atkal ielās un jāsaka, ka pēc šī izgājiena nosūtu vēl vienu sveicienu duāla pieminētajiem latviešu kā nelaipnas nācijas sludinātājiem, jo sieviete-pārdevēja-klientu konsultante, pazīstama arī kā multifunkcionālais stokmana darbinieks, ne tikai pastāstīja man, ka auskaru stends sakarā ar psiho trakajām dienām jau pieminētajā stokmanī ir aizvākts nafig noliktavā, bet arī iznesa kasti ar aizvāktajām precēm un palīdzēja tajā kastē rakāties, neskatoties uz trako dienu galvenā psihā sagatavotāja stilīgās zilās biksēs, nenormāli stilīgā kreklā un jumtu noraujošās stilīgās pseidoraga brillēs tērptās personas mums pievērsto stilīgi nosodošo skatienu. Diemžēl nemāku pareizi latviski uzrakstīt šīs stilīgās personas dzimumu, jo latviešu valodā vidējās dzimtes nav. Ak jā, beidzās pasākums ar secinājumu, ka ne tikai trako dienās, bet arī dienu pirms uz stokmani iet nevajag, jo pirmie tiek satracināti darbinieki.

Apsveicu visus Kosmonautikas dienā, kā reizi šorīt (dienā, kad es rakstu šos vārdus), noteikti ka vēl samiegojies un neuzpīpējis, pirms jau pusgadsimta tapa uzšauts gaisā Jurijs. Noteikti ka labāk viņš jutās tad, kad nomaucās atpakaļ.

Vēl es te palasīju un paskatījos Meistaru un Margaritu, palasīju oriģinālu, paskatījos Bortko. Ziniet, salīdzināt Jurija ne Gagarina Karas režisora redzējumu ar Vladimira ne Uļjanova Bortko režisora redzējumu ir tāpat kā salīdzināt kuru jau tur aitelefonu ar kuru jau tur nokiju - var, bet vai vajag.

Vah, saguru pēc tik daudz burtu uzrakstīšanas, vēlāk vairāk. Atceries, lasītāj, laukā nav maijmēnesis, šortus nēsāt nozīmē kaut ko atsaldēt.


EOF