Purva bridēja prikvels

Labs vakars, es gan nē.

Pēc nelielās pastaigas Dobeles krietni vien slapjajos smiltājos ir pagājis kāds laiciņš, až jauns gads iestājies un duālam dzimšanas diena arīdzan, bet tas viss ir štrunts salīdzinot ar to, ka pildīju savus draudus un veltīju nedaudz laika veikalu apmeklējumiem un iepirku gan kājās, gan mugurā vairākās kārtās velkamo, par ko arī stāsts.

Tātad īsumā secinājumi pēc pirmā rogaina: intensīvi kustoties aizmirstam par bieziem un siltiem un dabīgiem materiāliem. Vecmāmiņas adītajā triju kārtu vilnas džemperī ar alnīšiem/kurmīšiem ir labi dārzā pie grila gaļu gaidīt, bet kad pienāks laiks bēgt no kaimiņa badīgā suņa, tad nepalīdzēs ne alnīši, ne kurmīši. Daļu par dabīgajiem materiāliem es zināju jau pirms tam, daļu par biezajiem un siltajiem uzzināju svīšanas procesā. Jo raugi, ja tu, lasītāj, esi būvēts tāpat kā es, tad pie slodzes tu sāc intensīvi svīst, kas liekā siltuma aizvadīšanai ir labi, bet kā blakusparādība ir slapjš apģērbs - un ir atšķirība starp slapju dibenu vilnu un slapju vāveri mākslīgo  šķiedru. 

Iepirku tātad rudenim paredzētas bikses ar pavisam plānu siltinājumu, jo dibens un kājas man ir ar formu un saturu, kurš (saturs) kustības laikā gan jau ka kompensēs minimālo siltinājumu. Kreklu un jaku man piespēlēja labā draudzene haļava, cimdi zeķes zābaciņi, tālu tālu staigā viņi man jau bija. Visu biju izmēģinājis atsevišķi, tagad nobriedu ietērpties kā uz purvu tur starp Ķemeriem un Smārdi. Tā kā ideja mani piemeklēja salīdzinoši naktī un salīdzinoši brīvdienā, tad bija izvēles iespēja - ņemt līdzi kaķi vai neņemt līdzi kaķi. Veselais saprāts (un dzīvnieka nosodošais skatiens) uzvarēja un gāju bez kaķa.

Ideja pastaigai bija kā māja, tikai atkal izpildījums pievīla - iecerētā viena meža vietā biju divos, jo pirmais likās stipri par maz, savukārt otrais sāka apnikt jau pusceļā, bet pēc tam es apmaldījos.

Secinājumi par ģērbšanos gan ir ienākušies: plānas bikses kustoties ir labi, elpojošs krekls ir labi, kalnu slēpotāju jaka ir labi. Tiesa gan, sākotnēji es pa vidu starp elpojošo kreklu un elpojošo jaku ievilku ne gluži elpojošu siltumizolāciju, kuru novilkt man ienāca prātā tikai tad, kad elpojošais krekls jau bija noslīcis tajos sviedros, kurus izlaida sev cauri, bet kurus siltumizolācija atteicās pieņemt tādos apjomos, jo inventerizācija lūk. Tagad es sapratu arī, cik ļaunuma pasaulei ir atnesušas siltās garās apenes - es te sūdzējos, ka nevarēju sniegā kāju pacelt, jo lūk termobikses man pieķērušās, tagad viņu nebija un es sajutu, ka arī garie zābaki (kuri nav Magnum ražoti) nav ilgai staigāšanai paredzēti - no visādām neražām aizsargājoša zole, vienmēr siltas un aizsargātas pēdas un potītes ir labi, bet tomēr es netaisos pastaigāties pa mīnu laukiem, forsēt dzeloņstiepļu aizsprostus un spārdīt bruņuvestē tērptus ļaunos slēpotājus. Toties soma rullē - pleci nesāp, iekšā vietas nelielam vjetnamietim un skriet arī netraucē. Nu... es gan neskrēju.

Vārdu sakot man ir nepilna nedēļa laika uzrakstīt testamentu piestrādāt pie sīkumiem un tad iet aplūkot māksliniecisko ainavu no priedītēm un ūdeni.

EOF