Labvakar, manu mazo lasītāj! Klāstīšu tev aktuālu stāstu par aktualitāti, bet ne par Igora tusiņu kopā ar moci pie MK un arī ne par zvēru gatavošanos ziemas guļai. Pasoļojuši.
Esmu oficiāli tapis atzīts par bezdarbnieku, bet tas nebūt nenozīmē, ka es neko nedaru, tieši tāpat kā skriešana kailam pa ielu nenozīmē, ka skrējējam ir bumbiņas aiz rullīšiem aizgājušas. Manu (un jebkura bezdarbnieka) pienākumu saraksts ir pa A4 formāta lapu, tur ir tādi murgi sarakstīti, ka vājākas uzņēmības cilvēks skaļi kliedzot skries prom no tās iestādes un tādejādi ekonomēs valsts budžeta līdzekļus. Vispār es vāja rakstura un neuzņēmīgiem cilvēkiem ieteiktu nemaz netiekties pēc bezdarbnieka statusa - jūs pat vēl ne pusceļā salūzīsiet un raudot skriesiet kaili pa ielu, žēlā balsī saukdami mammu, es vairs tā nedarīšu.
Pirmais līmenis ir uzzināt bezdarbnieku kantora atrašanās vietu un darba laiku, jo, kā labi zināms, latvieši ir tendēti uz komunikāciju, bez tās nekur, tāpēc nevar paciest domu, ka kaut ko varētu izdarīt internetā, tāpēc nāksies vien vilkt savas kuslās miesas uz ragneša dēla un viņa mītnes vietas kopējā vārdā nosaukto ielu. Vēlams uz turieni doties kā tūrisma pārgājienā, jo reģistrējošās būtnes neizrāda sevišķu centību savā darbā, neies taču kaut kādu bezdarbnieku dēļ kustēties ātrāk par salūzušu tvaika veltni, tāpēc telts, guļammaiss un sausais pajoks vismaz trim dienām - šīm lietām būtu jābūt katra bezdarbnieka-iesācēja bruņojumā.
Kad nu beidzot ir tā laime tikt pie viņas majestātes reģistrētājas, tad sākas krustvārdu mīklu minēšana, jo, kā izrādās, valstī pastāv vairāki profesiju katalogi un mana nožēlojamā tur nemaz nav iekļauta, no kā izriet, ka vismaz ar kaut ko es esmu ekskluzīvs. Visa minēšanas procesa laikā ir iespēja vērties gudrības, nosvērtības un vieduma apdvestajā sievietes, kuras varā ir lemt par tavu likteni, sejā. Nu labi, patiesībā tur monitors atspīd. Bezgala grūtā un atbildīgā manu datu ievadīšanas procesa rezultātā man tiek izsniegtas divas lapiņas, no kurām viena saucas Individuālais darba meklēšanas plāns, bet otra man kaut kur pazuda, burvīgi briļļotās būtnes smaids (es tikai pēc krietna laika nonācu pie secinājuma, ka tas bija smaids) un veiksmes vēlējums, pie kam abi pēdējie bija diezgan imagināri.
Labi, tiku uz ielas un nedaudz atguvos, ievilku svaigo Rīgas gaisu nopīpētajās plaušās (kopā ar pāris nikotīna pilieniem - neesmu jau zirgs, man pajāt) un sakopoju tās dažas domas, kuras vēl bija saglabājušās un tagad lauztin lauzās ārā plašajās Centrāltirgus ārēs - prātīgākās no šīm domām vēstīja, ka jāņem cieši saujā tā lapiņu, kuru es tagad nevaru atrast, un jādodas uz nākamo kantori pieteikties bezdarbnieka pabalstam. Kādu brīdi gan es apsvēru iespēju pārdot bezdarbnieku kantorim ģeniālo ideju neizsniegt lapiņas, kuras mēdz nozaudēties, bet vienlaicīgi ar reģistrāciju bezdarbnieku rindās pierakstīt cilvēku uz pabalsta saņemšanu, bet tad sapratu, ka nē, nevajag, mani izsmies un notiesās uz sārta kā savulaik Koperniku. Un pofig, ka viņa griežas.
Ja jūs domājat, ka es pieteicos tam pabalstam, tad domājat tālāk, man vispirms lapiņa jāatrod. Ak jā, un rīt es dodos uz semināru Darba tiesības. Paredzu, ka kafija un zviedru galds nebūs. Nav viegli būt bezdarbniekam.
EOF
