Tātad sākums bija tā - liku lietā vienu no saviem daudzajiem talantiem un savācu zonderkomandu, kur viens zin, kur jāiet, otrs zin, kā jāiet, bet trešais palīdzēs pirmajiem diviem nest mani uz finišu, kurš aiz trejdeviņiem kalniem nē, bet tur pāri Slocenei, gar Kaņieri un tad vēl nedaudz pa purvu ir klāt. Teorijā jau skaisti, praksē bija skarbāk. Komandā bijām četri, komandu sauca Siltumsūknis ir OK, ja kāds zin, ko tas nosaukums nozīmē, tad pasakiet man arī, būšu izbrīnīts. Komandas sastāvu mainīju reizes trīs, jo tad vienam potenciālajam kāja salūza nē, bet uz to pusi, tad vēl cilvēkiem bija pretenzijas pret aukstumu, tad vēl kas, bet nu beigās bija tā:
darba kolēģis Jānis, savulaik aktīvs, pēdējos gadus neregulārs orientēšanās apmeklētājs, pēc astoņām stundām mēs ar viņu gājām vienādā tempā, kvalitatīvs iekšējais kompass;
bijušo studiju biedrs un pilsonis Agnis, vienkārši aktīvs apmeklētājs,
Ģirts, ceturtais dalībnieks, aktīvs orientierists, kā arī taisnu ceļu un sausu vietu nemeklētājs, vienīgais, kurš piesmēla arī gumijas zābakus.
Mans veselais saprāts vai tas, ko es par tādu saucu, cīnījās ar īlenu dibenā vēl iepriekšējā vakarā, bet kad tevi skaistā, saulainā dienā izlaiž skaistā, saulainā pludmalē, tad atliek tikai aizsprādzēt somu un cerēt, ka visi mūsu purvu plēsēji ir nosaluši.
Karte nav mana, aizņēmos no kaimiņu komandas, jo savu es pēc pasākuma kaut kur, emm, ieliku.
Konkrētā maršruta gājēji, viņi arī uzvarētāji, neko jaunu neizdomāja, viņi vienkārši vāca visus punktus, savukārt mēs sākām ar brišanu uz X, kas vispār bija kaka jautājums, jo vairums vēl brien kopā un apmaldīties grūti. Pēc tam mēs Ģirta virsvadībā devāmies uz N un šī procesa laikā es sāku ienīst Agni un necienīt Ģirtu, jo pirmais gāja pa priekšu un nelūza purvā, atstājot šo prieku man, savukārt otrais apstājās uz takas, palūrēja debesīs, ar roku norādīja apmēram 90 grādu sektoru un teica, ka punkts ir tur. Priecē tas, ka Ģirts tomēr piesmēla savus gumijas zābakus, nepriecē tas, ka viņa norādītajā sektorā bija tikai purvs, punkts bija vairāk pa labi. Tālāk seko jaukākās atmiņas par pasākumu, uzreiz aiz finiša sasniegšanas jaukākās - gājiens pa aizsalušo Sloceni. Jo pēc tam bija purvs, purvains mežs, mežains purvs, purvains purvs, purvainas purvaina meža stigas un labi, ka es vairs nedzīvoju Purvciemā.
Lēnām pret pastaigu es sāku protestēt jau pie %, jo mani gauži nevilināja iespēja brist purvā, ja ir iespēja iziet uz gluda ceļa, pa kuru doties uz finišu, pie reizes paķerot vēl kādus 3-4 punktus, skaļi es to darīju pie U, bet mani neviens neklausīja. Un te liriska atkāpe.
Sākotnēji komandā bija plānots cilvēks, kurš grib turpināt dzert un pīpēt, bet tam klāt pielikt ilgas ekskursijas nezināmā apvidū. Ja mēs tiešām būtu tikai trīs, tb Jānis, es un apvienotājs, tad mēs tā arī būtu darījuši, gājuši pa ceļu un pēc tam lepotos, ka nemaz jau neesam noguruši. Jo nevar apvienot neapvienojamo, klausiet Preobraženski. Tāpēc, lai arī tur es par komandas biedriem labi nedomāju (izejiet bez treniņa ziemā purvā kilometrus 10, ko jūs domāsiet), finišā un pēc tam es domāju, ka man tomēr ir talants savākt labu komandu, kura mani iznesa.
No U uz Ю visā dailē atklājās atšķirības starp slinku orientieristu un neslinku - Jānis pagrozījās, paostīja gaisu, pakasīja cepuri un gāja, kā izrādījās, precīzi uz punktu, savukārt Ģirts pa tam bija izbradājis visu purvu, bet Agnis tur vispār lokus meta un bebrus gaiņāja.
Pie Щ ja bija pilnīga tumsa un nu jau arī Jānis iestājās par to, ka jāiet pa ceļu uz finišu, nevis jāatkārto uzvarētāju ceļš caur purvu. Ķemeros bija iespēja paņemt vēl vienu punktu, bet kājas teica nē un balsoja par siltu telpu ar iespēju sēdēt. Nekas, nākamreiz, 2014.gada 1.februārī, kaut kur pie Kalnciema vairs nepieļaušu šādu nolaidību.
Secinājumi. Arī cilvēks bez iepriekšējas vispusīgas sagatavotības izdzīvošanā un pieredzes maršmetienos var ziemā caur purvu pie -15 noiet 25km, tikai jāiemācās klausīt sevi, jo tajā zālē, kur visi ģērbās, es skaļi stāstīju, ka vajag vilkt neoprēna zeķes (ko pats izdarīju), nosiet kedu/zābaku augšu ar makgaivereni, līdzi pieķerot auklas un ēst/dzert ik pa divām stundām, gribas vai negribas. Rezultātā kājas man bija siltā ūdenī, toties auklu galos, bikšu galos un uz kedus augšējās daļas bija Sniegbaltītes cienīgi ledus bumbuļi. A, un par ēšanu man regulāri atgādināja Agnis, bet kad es pats atcerējos par savu šokolādīti, tad ar viņu arī zobu salauzu. Nu un kā jau var noprast no visa šī bēdu stāsta, tad iešu vēl, baidieties, vilki, bebri un ogotāji.
EOF
No comments:
Post a Comment