Dzimtā pilsēta

Sveiks, lasītāj ak jel! Atnācu ka nu pažēloties par iekšējo orgānu nolietojumu.

Vispirms vēlētos pasveicināt meiteni no Saldus, kuras vārds ir palicis miglā tīts, toties ir zināms, ka viņai dzimšanas diena bija 7.martā, un atvainoties - tas, ko es teicu par tavām krūtīm, tev nebija jādzird.

Vēl gribētu atvainoties visiem japāņu filologiem tās meitenes vietā, kura paziņoja, ka haikā ir 7 rindiņas - puiši, mierīgi, ja vēl neesat izdarījuši harikiri, tad novelciet savas baltās zeķes un nedariet muļķības - tās jūsu vietā lai dara AutoVAZ.

Atsevišķs paldies meitenei, kura man atnesa alu - tas bija mīļi.

Jā jā, zinu, ka savulaik teicu, ka dažas lietas man nu jau patīkās darīt bez psihotropo vielu klātbūtnes - reizēm gribas uzzināt atšķirību, sauksim to tā.

Nedzimtajā pilsētā cilvēki ir varen dīvaini - brīžos, kad tu sēdi pie bijušā kino Daile, sildies saulītē un dzer alu, tad uz tevi skatās kā uz sniega cilvēka apvienojumu ar tvaika gludekli, savukārt uz vīreļiem, kuri 8.martā ar salauztām neļķēm streipuļo pa Brīvības ielu jau deviņos no rīta - tak nē, tas ir normāli.

Ak jā, vēl paldies tām divām meitenēm, kuras es negribēju apkaunot ar savu neveiklo mēģinājumu iepazīties, bet kuras Narvesenā pirka to šķidrumu, kas pēc konsistences atgādina žiguļa otrabotku, pēc garšas lietotu zeķu uzlējumu un kas tiek pārdots zem kafijas nosaukuma - pateicoties jums, man sanācās pakaitināt savu labāko daļu ar Coffee Nation apmeklējumu, iepriecināt sevi ar garšīgu kafiju un tikt pie jaunas atlaižu kartes.

Jau mājās (savās) pamanījos noskatīties svaigāko dakteri Māju - aktuāla sērija par blogotājiem un to, vai cilvēki vada viņā galā ir svešinieki un vai reizēm lielāki svešinieki nav tie, ar kuriem tu guli vienā gultā. Varētu pilnīgi medāli iedot scenāristam par tekstu Katram no mums ir nepieciešami noslēpumi - kamēr tie mūs nenogalina, tie nodrošina mums siltumu un komfortu.

Kaut kad krietnas dienas senāk apsveicu paziņu ar skaisto dienu - es, ziniet, laikam esmu kautrīgs cilvēks, jo no tik vētrainas pateicības až sasarku. Tāpat kā samulsu no vienas citas meitenes, kura neprotestēja pret to, ka uz viņas dzimšanas dienu esmu ieradies ne tikai bez dāvanas, bet arī bez puķēm, priecēja vienīgi tas, ka citi vispār par viņas jubilāciju nezināja, jo domāja, ka ir ielūgti uz sieviešu dienas svinībām vai arī uz dzeltenās žurkas bērēm. Parafīna žēl man nebija, bet nu kaut kā nesanāca.

Speciāli tiem, kuri ir izlasījuši līdz šai vietai - šorīt sēdēju dzimtajā pilsētā Tukumā pie strūklakas, kas atrodas pretī bijušajam Iļjiča piemineklim, uz soliņa ar skatu uz sēnei līdzīgu kiosku, kurā savulaik pēc mana uzstājīga lūguma tika nopirkts tanciņš, kurš sastāvēja no daudzām mazām detaļām, kuras jau nākamajā dienā tika nosūtītas ceļā uz Engures ceļa malā esošo izgāztuvi, jo izrādījās, ka āmurs ir spēcīgāks, ar muguru pret grāmatnīcu, kuras smarža man vēl tagad asociējas ar klusumu un mieru, dzēru pienainu kafiju no lielas, baltas krūzes, smēķēju Captain Black un runāju par saviem klasesbiedriem no Birznieka Upīša sagatavošanas klases, par kuriem es atceros tikai to, ka tādi bija, pie tam runāju ar cilvēku, kurš nekad šajā skolā nav gājis. Ak jā, vēl mēs runājām par glezniecību, pie tam man pieder tas mākslas salons pretī ielas stūrim, uz kura mans vectēvs nonesa apgaismes laternu, pie tam tā, ka kapec bija lielajam kuģim GAZ 24 ar horizontālo resti, un viņa man stāstīja, ka ir rakstniece, bet patīk arī gleznot.

P.S. Saņemt īsziņu ar vaicājumu par dzīvības esamību ir jauki.


EOF