Liktenis sliktenis vai lidojoša muca?

Pienāca reiz tas brīdis, kad atkal iegāju pa Alma Mater plašajām durvīm ar vēlmi studēt, vai, apzīmējums, kas pašam patīk labāk, pabeigt to fakultāti, ar kuru es sāku un kura atrodas skaistā vietā Alberta ielā. Uzņemšanas process no tālās pagātnes mainījies nav, jaunie un daudzsološie idioti arī beiguši rindās stāvēt, vārdu sakot idille. Līdz brīdim, kad meituks man paziņo, ka es iestāties nekur nevaru, jo man latviešu valodā un literatūrā nav sekmīgas atzīmes, t.i., kopā nesanāk. Neiegrimstot sīkumos teikšu tā - viss nokārtojās, kārtošu ārvalstniekiem domāto testu un rudenī ļaušos maniem bijušajiem kursabiedriem mani fuksēt un vēlāk mācīt.

Bet ne par to ir stāsts, bet gan par manām atzīmēm latviešu valodā un literatūrā. Pasniedzēja bija sava darba fanātiķe, viņai mierīgi varētu piederēt izteiciens "Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini!", taču viņa ar to neapmierinājās - "Es jūs piespiedīšu mīlēt un no galvas citēt latviešu literātus!" būtu precīzāks sauklis. Ar gramatiku bija līdzīgi, kaut gan neviens no mums ne tālu uz filologiem iet netaisījās. Uz pedagogiem vēl mazāk.

Tad nu lūk, pēc kārtējā domraksta (senāk saukta par sacerējumu) par to pašu nelaimīgo Pliekšānu es sāku diskusiju ar pasniedzēju par tēmu domas un raksts, kā arī par to, kāds un kur atrodas domas etalons, vai tas glabājas Parīzē blakus metra un kilograma etalonam etc. Sāku es runāties tamdēļ, ka manam solabiedram par konkrēto sacerējumu nekas sekmīgs sanācis nebija, jo nu nav cilvēkam iekšā literāta talants, toties automehāniķis labs bija jau tad, tāpēc es cienīto skolotāju lūdzu paskaidrot, ar ko automehāniķa domas ir sliktākas par latviešu valodas skolotāja domām? Beidzās viss ar to, ar ko beidzās, toties tagad ir ko rakstīt.

Un rakstīt ir lūk ko: šo svaru mēru palātā glabāto domas etalonu redzējis neesmu vēl līdz šim, toties vēl arvien esmu pārliecināts, ka vārds "domraksts" ir saliktenis, ka Raini nevar piespiest mīlēt (tāpat kā nevienu citu), ka fanātiķi kara (un nekara) gadījumā būtu jāizšauj pirmie, ka ja mani bērni tāpat kā tēvs skolā palaidīs muti, tad es viņus neapklusināšu un ka gadījumā, ja zinātnieki iestūcītu mani laika mašīnā un aizsūtītu mani uz šo pašu klasi stundas sākumā, tad nekas nemainītos, lai arī es zinātu, ar ko tas beigsies.

Es zinu, ka no manis un manas rīcības nekas nav mainījies, ka sistēma tik viegli nemainās, ka pašam pēc tam mēsli, bet es to varu atļauties - uz to cilvēku kopskaitu, kas nekad balsi nepacels un nekad nedomās savādāk kā vajag ir nepieciešams kāds, ko citiem aprunāt. Jo cilvēku pūlis ir ļoti labs mēslu tīrīšanai, bet ne domāšanai.

EOF