Labdien, manu ekonomiskās krīzes nomocīto lasītāj!
Lai arī cik netipiski man tas būtu, bet vakar sagadījās tā, ka pievienojos urkšķētāju pulkam un sāku cepties par strādāšanu/nestrādāšanu, par to, kā strādā citi, apvainojos par to, ka man pārmet nestrādāšanu un līdzīgām nenozīmīgām lietām. Arī šorīt, braucot uz darbu, turpināju sāpēt savu sāpi (pēdējā laikā jau pārāk bieži to daru, pašam sāk apnikt). Un tad...
Pietura zem nosaukuma "Rīgas modes", atveras trolejbusa durvis un... Labi, ainas pilnībai - darbdienas rīts ap pusdeviņiem, līst lietus, laukā drūmi pelēks laiks, trolejbusā esošo sejas tikpat zemes pelēkas, es esmu iegrimis apcerē no sērijas cik-gan-viss-slikti. Un šajā brīdī atveras trolejbusa durvis, paverot skatu uz meiteni, kura ir atspiedusies pret kāpņu margām un sūc pienu. Pilsētā, kurā visi kaut kur skrien pārnopietnus ģīmjus savilkuši, stāv meitene - bez somas, vienkāršā zamša jaciņā, izlaistiem matiem, bezrūpīgu seju un vēl bezrūpīgāk no paciņas sūc pienu. No viņas stājas, no viņas sejas, no piena paciņas staroja kaut kas tāds... Nereālāk sen nebiju juties.
Un aizmirsu es savas pseidoproblēmas, savu cepšanos un drūmo laiku. Ko novēlu arī tev, manu reto lasītāj.
P.S. Pēc piena vēl neaizgāju, bet labi der arī kafija un cigarete.
EOF
2 comments:
Chii, es nezināju, ka tu tomēr esi tāds pesimists. Šis koments vairāk attiecas uz visiem ierakstiem, nevis šo konkrēto...
Bet pats gan pareizi saproti: "Ko var cepties...?"
Heh, optimisti domā, ka mēs dzīvojam labākajā no visām pasaulēm, pa tam laikam pesimisti baidās, ka tā varētu būt taisnība.
Tāpēc jau es rakstu, lai izliktu negācijas, kas neizlikšanas gadījumā sublimēsies par, iespējams, vicināšanos ar pusķieģeli kaimiņu kāpņu telpā.
Post a Comment