Ja divi cilvēki salīdzinoši regulāri satiekas, lai iedzertu, parunātu par šo un to un jauki nokniebtos, bet tad viens no viņiem sāk gribēt ko vairāk, tad...
... tad man ir brīvs vakars un pārdomas par to, kāpēc un ko no manis gribēja, uzsvaru liekot uz to kāpēc.
Bet liktenim tomēr ir humora izjūta.
EOF
4 comments:
Daži te šo to uz ziemassvētkiem apņēmās un tad atkal tās atrunas. Tā vienmēr.
Es tādus "salīdzinoši regulārus" pasākumus mēdzu taisīt ar bijušajiem, tad neviens nesāk iedomāties, ka ir vērts plānot ko vairāk, jo visi zina tieši kā tas būs. Reiz es atkāpos no sava bijušo principa, un pēc gada skaties jau - bērns, māja un gredzens, bāc. Tāda humora izjūta tam liktenim, zini...
Pastāsti tu arī, kur slēpjas tava likteņa ironija.
Varbūt pat ne ironija, tikai vienlīdzības princips...
Pirms gadiem es biju tik ļoti sagribējies ko vairāk no meituka, pie tam tā, ka jumtu rāva nost, bet lieki teikt, ka nekas tur nesanāca. Kopš tā laika es jau sākotnēji informēju par saviem nodomiem, taču še tev - šis ir jau kurais atgadījums šo teju četru gadu laikā, kad meituka acis pieņem nezināmu izteiksmi, roka ar zeltnesi sākt nemierīgi raustīties un gaidītais sekss izpaliek.
Lieki teikt, ka tas sāk kļūt apnicīgi.
Normāli, kam negadās.
Es teiktu, ka savu dzīvi cilvēks parasti nolēmj mainīt kad viņam ir jāmaina sava dzīve, nevis kad viņš satiek šķietami pareizo cilvēku.
...īstenībā, droši nezinu.
Nu tā jau ir, ka tu pats jūti, kad kas nebūt ir jāmaina. Nezinu, kā citiem, bet ja mani kāds mēģina izmainīt, tad ar galdautu ceļš šim cilvēkam.
Post a Comment