Neskuveklis

Labdien, manu jauko lasītāj! Lai tev viss labi un kājas siltumā!

Nesen (laikam aizvakar, bet labāk teikšu, ka šīs nedēļas laikā) sapratu, ka esmu tumsoņa un nedzīvoju XXI gadu simtenī un vispār esmu galīgi atpalicis. Bet hronoloģiski tas bija tā:

1) stāvēju uz balkona un pīpēju, savukārt lejā bērneļi (bērnudārza vecākie kursi vai sākumskola) sāka paskaļi diskutēt par to, kurš ir uzvarējis Cīņas klubā. Goda vārds, sagribējās vēlreiz noskatīties, lai redzētu, kurā vietā tur Nortons vai Pits dzied, bet tad man aizgāja, ka tas ir šovs un labi, ka es neesmu bērnelis - tik daudz vērtīgas informācijas mana smadzene neizturētu;

2) satiku paziņu, kura strādā mārrutks kādā tur reklāmas aģentūrā un nodarbojas ar to, ka liek reklāmas pa vidu filmām. Vai izvēlas filmas, kurās likt reklāmas. Vai izvēlas reklāmas, kuras likt filmās. Mārrutks. Un atcerējos, ka no televizora putekļi jānoslauka ibo nekādu prieku man nesagādā klausīties izcilu tulkotāju un izcilu lasītāju sajātās filmas. Ja nu viens no šiem elementiem gadījies sakarīgs, tad skatīties uz pilošām sievietēm ar sāpošu galvu vai neizgulējušamies večiem ar slapju priekšu man nav nekādas vēlmes, vieglāk uz datora pausi nospiest;

3) sarakstījos ar paziņu, kura tālu tālu mācās, kilometri divi ar pusi tūkstoši sanāks. Un lūk, viņa man itin nejauši pastāstīja, ka mums ir auksti un nav Ivara. To, ka ir auksti, es vēl zināju, mājās tomēr pa āru nācu, bet par Godmani man bija pārsteigums. Vismaz paspēja vīrs bungas ar Queen uzsist.

Tā nu par šito aizdomājos un izspriedu, ka toties es zinu, cik maksā 4. klases microSDHC karte ar 16GB uz borta un kas tas ir, protu forvardēt portus, kā arī vēl visādas nejēdzīgu nosaukumu lietas māku. Un tāpēc sāku skatīties Шерлок Холмс и доктор Ватсон. Gribu vēlreiz redzēt Holmsa izteikumus par kārtīgajiem bēniņiem.

P.S. Ļivanova balss man asociējas ar Karlsonu нежели ar Holmsu. Interesanta bērnības trauma.


EOF