Stāsts

Labdien, dārgais, jaukais un bišku apsalušais lasītāj! Ja arī tu, līdzīgi kā es, jau otro dienu nevar saprast, kamdēļ gan uz ielas bez cepures salst, tad iesaku ciešāk ielūkoties termometra rādījumos, tas varētu viest nelielu skaidrību.

Bet ne jau par spirta fizikālajām īpašībām būs šis stāsts, tik vien kā par slinkumu. Manu slinkumu. Man ir slinkums regulāri stāstīt stāstu par to, kāpēc man nav matu. Kad šorīt man atkal tapa uzdots šis jautājums, es aizdomājos par to, vai tiešām tas ir vienīgais, kas interesē, skatoties manas istabas griestos, vai tas ir tik svarīgi un ko viņa atbildēs uz jautājumu, kāpēc šamai ir mati. Apnikuši. Apnikuši ar lielo Z.

Tātad sākums bija tā - radīju es debesis un zemi... ui, pa agru paņēmu... Tātad piedzimu es ar matiem, ne pārāk daudziem un pārāk bieziem, bet tomēr. Kā liecina kaut kur saglabājušās fotogrāfijas, tad pirmā dzīves gada laikā es no Sinead O'Connor tapu par kaut ko no Backstreet Boys, līdz pārvērtos par Jon Bon Jovi jaunībā. Ņemot vērā to, ka mati man bija vidējās statistiskās latvju zeltenes galvas rotas krāsā un blīvumā (pīt virvi gan nekad neesmu mēģinājis), tad visas mātes (varbūt arī tēva) draudzenes uzskatīja par savu pienākumu mani apčubināt, iecelt klēpī un paglaudīt pa spalvai. Tā nu man iepatikās...

Cik atceros skolas sākumu, tad tiku no mājas laists tikai saķemmēts, kārtīgs un ar celiņu. (Celiņš - ja nu kāds nezin - ir tāda abstrakta lieta starp kaut ko un kaut ko. Pirmais celiņu mēģināja izveidot Mozus. Ēģiptieši jums pastāstīs sīkāk.) Pateicoties tēva kārtības mīlestībai (ko citu no ārsta gaidīt), mana frizūra ilgus gadus tapa, uzliekot galvā bļodiņu un pa malām apgriežot. Sīkāku frizūras recepti jautāt frizierim. Tā kā toreiz mati man vēl bija taisni un paklausīgi (kā es), tad frizūras izveide bija elementāra kā žiguļa piekare.

Gāja gadi un mati sāka spuroties nē, krokoties nē, bet čirkoties/sprogoties/ondulēties gan, kā rezultātā procedūras pie friziera un šovs ar ķemmi sāka aizņemt aizvien vairāk laika, bet skapī parādījās tādas lietas kā matu laka un matu želeja. Tā kā John Travolta es iepazinu tikai tālajā 1994. gadā, tad breolīnu nelietoju. Šādā neveiksmīgā cīņā pagāja daudzi gadi, līdz kamēr kaut kad uz vidusskolas sākumu man apnika klope ar vējdzirnavām un es aprobežojos ar plaukstā iespiestas želejas iezieķēšanu matos ar mērķi pietuvināt tos galvai, izlaižot bezjēdzīgos un laikietilpīgos mēģinājumus salauzt ķemmi.

Apmēram ap to laiku es ievēroju, ka sāku augt cauri matiem, no kā secinājums, ka ģenētika ir spēcīga lieta - līdzīgi caur matiem ir izaudzis manas mātes brālis, līdz ar to liekas ir mana tēva aizdomas par stārķi no blakus dzīvokļa. Vienlaikus ar šo novērojumu es sev nosolījos, ka, turpinoties matu izkrišanai un kļūstot redzamai no pirmā skatiena, es sev izveidošu frizūru kā Andre Agassi, bet ne jau kā šamam jaunībā, kad puisietis vairāk atgādināja balinātu Slash spēka gados. Mani gan atrunāja (un vēl tagad mēģina pierunāt audzēt), pamatojot ar to, ka "tev tik skaisti mati", bet šeit nu mēs nonākam pie vispasaules bēdas - otram vienmēr ir labāk: otram ir garšīgāki āboli, auglīgāka zeme, smukāka sieva, kuplāki mati etc. Ticība gan otram nav labāka, bet par to citreiz. Tātad ap to laiku es vairs nereaģēju uz stāstiem par savu "ak cik skaisti" galvas rotu, akūtākos gadījumos piedāvājot mainīties, kā rezultātā tapu atstāts mierā. Neskatoties ne uz ko, taupības un maskēšanās nolūkā nolēmu tapt līdzīgs Brian May. Nesanāca.

Nesanāca vairāku iemeslu dēļ un ģitāras spēlēt nemācēšana nav tas galvenais. Tā kā guļu es diezgan aktīvi un matu tīkliņa nebija, tad no rīta (rīts ir tad, kad es pamostos) spoguļa lielāko daļu aizņēma siena gubai tilpumā līdzīgs veidojums. Par spīti spogulim, līdz pleciem tomēr izaudzēju, tad gan palika žēl izlietotā laika frizūras izveidei un izlietotās naudas izveidošanas palīglīdzekļiem.

Lai arī matu garums nekādi neietekmēja acīmredzamo to izkrišanu, tomēr pavisam atstāt frizierus bez darba vēl nebiju saņēmies ibo skaistais cirtainums pievilka zināmu sabiedrības daļu. Tomēr, dzejnieka vārdiem runājot, prieki beidzās tad, kad no aizvien lielākas šīs sabiedrības daļas pārstāvēm nešifrētā tekstā dzirdēju, ka kļūstu plikpauris. Kādu laiku gan atmētājos ar frāzēm, ka uz dimantiem sūnas neaug, stulbi mati pamet gudru galvu, bet cik var - pienāca brīdis, kad iesēdos friziera beņķī ar tekstu (vispār ar dibenu, tekstu es pateicu pēčāk), lai atbrīvo mani no šīm cirtām. Meituks uz brīdi tā kā apmulsa, tā kā nopauzēja, reizes trīs man pajautāja, vai es zinot, ko darot (pati kā nekā bija glaudījusi pa spalvai), bet tomēr ķērās pie mašīnītes, gan paziņojot, ka pavisam kailu viņa mani nedarīs. Nu ka ne, tad ne, par to pašiem milimetriem 3 paldies.

Šādi nostaigāju es kādus mēnešus trīs, kamēr reiz pienāca tas brīdis, kad nelielā alkohola un savstarpējas ķircināšanas gaisotnē radās ideja mani epilēt. Tā kā nezināmu iemeslu dēļ man mājās epilācijas štrumenti neatradās, tad palikām pie idejas padarīt mani kailu ar skuvekļa palīdzību. Un šeit vietā padoms asu izjūtu cienītājiem - idejai skūt galvu jānobriest tad, kad normāli skuvekļi mājās ir beigušies, toties ir žiletes, kad mājās ir brīnišķīga un nedaudz iereibusi būtne, kura nekad nevienam nav skuvusi galvu un kura procesa laikā mēdz iesmieties (iespurgties, ieķiķināties), kas nu nekādi nedara stingrāku roku.

Sekas? Es sāku ticēt skuvekļu reklāmām par peldošo galviņu nozīmi civilizācijas attīstībā. Tā kā mana āda nekad nav bijusi ideāli gluda, bet žilete, kas iestiprināta stanokā, atzīst tikai gludu virsmu, tad žiletes darbības rezultātā jebkura virsma bija kļuvusi gluda. Toties tad, kad sadzija, man iepatikās (ne jau žiletes darbība, bet rezultāts), toties tagad vienmēr laicīgi iepērku skuvekļus. Protams, ne vienmēr man sanāk laicīgi atjaunot galvas gludumu, bet uz aizrādījumiem es atbildu, ka tādejādi es pierādu, ka matu klātneesamība ir skūšanās, nevis radiācijas iedarbības sekas.

Ceru, ka ar šo es esmu pavēris noslēpumainības plīvuru, kas līdz šim apvija manu galvu kā vecs palags Hamleta tēvu. Ja ir vēl kādi jautājumi - rakstiet un komentējiet, mēģināšu neatbildēt.


EOF