Smaids no rīta

Labdien, manu ekonomiskās krīzes nomocīto lasītāj!

Lai arī cik netipiski man tas būtu, bet vakar sagadījās tā, ka pievienojos urkšķētāju pulkam un sāku cepties par strādāšanu/nestrādāšanu, par to, kā strādā citi, apvainojos par to, ka man pārmet nestrādāšanu un līdzīgām nenozīmīgām lietām. Arī šorīt, braucot uz darbu, turpināju sāpēt savu sāpi (pēdējā laikā jau pārāk bieži to daru, pašam sāk apnikt). Un tad...

Pietura zem nosaukuma "Rīgas modes", atveras trolejbusa durvis un... Labi, ainas pilnībai - darbdienas rīts ap pusdeviņiem, līst lietus, laukā drūmi pelēks laiks, trolejbusā esošo sejas tikpat zemes pelēkas, es esmu iegrimis apcerē no sērijas cik-gan-viss-slikti. Un šajā brīdī atveras trolejbusa durvis, paverot skatu uz meiteni, kura ir atspiedusies pret kāpņu margām un sūc pienu. Pilsētā, kurā visi kaut kur skrien pārnopietnus ģīmjus savilkuši, stāv meitene - bez somas, vienkāršā zamša jaciņā, izlaistiem matiem, bezrūpīgu seju un vēl bezrūpīgāk no paciņas sūc pienu. No viņas stājas, no viņas sejas, no piena paciņas staroja kaut kas tāds... Nereālāk sen nebiju juties.

Un aizmirsu es savas pseidoproblēmas, savu cepšanos un drūmo laiku. Ko novēlu arī tev, manu reto lasītāj.

P.S. Pēc piena vēl neaizgāju, bet labi der arī kafija un cigarete.


EOF

Cigaretes uz galda un ne tikai

Sveicināts, mans apburošais lasītāj! Apsveicu ar zelta rudeni un ļaužu pūļiem, kuri kā katru gadu gāž apkārt Siguldu, jo, kā labi zināms, tad lapas paliek dzeltenas un sarkanas un vēl kādas tur tikai Siguldā, citur šamās nokrīt 150 milisekunžu laikā, apsveicu ar ikrudens jautrības uzplūdiem, apsveicu ar garākām naktīm!

Tā kā mana dzesēšanas sistēma atkal atteicās funkcionēt, tad nu jau otro dienu ir iemesls gulēt mājās un censties pierunāt organismu nesakausēt glāzi, no kuras dzeru. Glāzi, kuru nav kur īsti nolikt, jo galds ir piekrauts ar kaut ko. Varētu sakraut gultā, bet divguļamās viena puse piekrauta (un regulāri tiek izkrauta) ar kaut ko. Varētu sakraut uz palodzes, bet brīdī, kad man sagribas atvēt logu, tas tāpat tiks sakrauts uz galda vai gultā. Skapī? Mmm... Kurš šito visu tur sabāzis?

Nu labi, pieņemsim, ka uz galda esošās mantas (jau pieminētā glāze, krūzīte, divi lādētāji, divi cietie diski, nezināms daudzums CD un DVD, cigaretes, līgumi, dažas brilles, pāris metri vadu, vēl dažas pavadzīmes, sērkociņi, karte, trīs veidu knaibles, tai skaitā ķirurģiskās, daži perehodņiki, kilograms šķiltavu, fotoaparāts (sen meklēju), bārdas dzenamais, šķiltavu benzīns, kārtis, portcigārs un vēl kaut kas, kam man slinkums domāt nosaukumu, kā arī dators, monitors un printeris) es salīdzinoši bieži izmantoju (tikai nejautājiet...), savukārt no tā izriet, ka zem galda un atvilktnēs esošās mantas un lietas es izmantoju  attiecīgi retāk un reti. Ja man ir zināms, ka zem galda ir vēl pāris metri vadu, nejēdzīgs daudzums manuāļu un specifikāciju, vēl kaut kādi pribambasi, viskijs (o!), iespējams, ka (nedaudz piepūloties) funkcionējošas detaļas, konjaks (wow!), tad par esošo triju atvilktņu saturu man ir jākonsultējas ar kādu gaišreģi (vai eksorcistu), jo zinu tikai to, ka vienā lādē man glabājas visādas vizītkartes (neatrodamas brīžos, kad nepieciešamas), savukārt otra ir piestūcīta ar rēķiniem un čekiem. Rēķini visi ir apmaksāti, jo nesamaksāšanas gadījumā es (un ne tikai es) tieku apbērts ar vēl bagātīgāku papīra lietu, kas nelabvēlīgi ietekmē manas atvilktnes iekšējo blīvumu. Kas aizņem atlikušo vietu - zināt nezinu. Par skapi pat nesākšu runāt - man ir aizdomas, ka tur dziļumā glabājas Dzintara istaba... Ak jā, un brīvajās vietās da jebkur atrodas grāmatas un grāmatiņas. Ja vēl izdodas sameklēt klavieri un peli (abas bezvadu), tad jau varu justies laimīgs.

Bet nu štrunts ar nezināmo, to, ko man vajag, es atrast varu, bet jāsāk ar ko citu - kādu laiciņu atpakaļ biju ciemos pie meitenes (ak, kāds pārsteigums!), kurai dzīvoklis bija vēl vairāk pārkrauts - štrunts pie štrunta, pekele pie pekeles, tikai nevis tādā noliktavas stilā kā man, bet kārtīgi un akurāti - var redzēt, ka cilvēkam sagādā prieku šī te nevajadzīgo mantu izstāde, sagādā prieku tamās kārtot, pucēt un slaucīt, novietot pareizajās vietās un apbrīnot savu kārtības izjūtu. Atnācu mājās un izraku Džeroma K. Džeroma "Trīs vīrus laivā": Metiet laukā grabažas, cilvēki! Lai jūsu dzīves laiva ir viegla, lai tajā atrodams tikai visnepieciešamākais - mājīgs nams un vienkāršas izpriecas, pāris draugu, kas ir šī vārda vērti, kāds, kas mīl jūs un kam jūs atbildat ar pretmīlestību, kaķis, suns un viena vai divas pīpes, pietiekami daudz ēdiena un drānu, un mazliet vairāk nekā pietiekami - dzērienu, jo slāpes ir drausmīgs posts. He, labi gan, ka es vismaz reizi pusgadā izmetu laukā grabažas... Visas grabažas, gan materiālās, gan garīgās, jo tendence krāt fiziskos krāmus atspoguļojas uz visu pārējo. Kaut gan fizisko mantu man tāpat daudz nav - visu, kas nepieciešams izdzīvošanai, es varu panest, pārējais ir tikai bonuss, bet bonusi ne vienmēr ir tie labākie.

Morāles nebūs, būs tikai smīns - jo pa radio jau iet reklāma, kas aicina iepirkt ziemsvētku dāvanas. Tikai dāvanu pirkšanas un mājas piekrāmēšanas drudzī tiek aizmirsta sena patiesība: двум богам нельзя служить!

EOF

Vecais lāga Mērfijs

Un atkal rakstīju komentāra komentāru, bet sanāca posta cienīgā garumā... Īso stāstu rakstnieks no manis nesanāks.

Ir arī tāds Mērfija izteiciens: Pirms ies labāk, ies sliktāk. Kurš teica, ka ies labāk? Principā tā arī dzīvoju, jo tad, ja gatavojas uz vissliktāko, bet notiek tikai sliktākais, tad ir prieki visā zemeslodē, priecājos pats un mute smaida. Reizēm sajūta, ka visapkārt ir bardaks un tavas darbības, kas vērstas uz šī bardaka sakārtošanu, to padara tikai lielāku, nepamet mani gana ilgi, lai taptu tādi dvēseles bļāvieni kā iepriekšējais ieraksts.

Man gan bieži pārmet, ka es neko neuztveru nopietni, bet ja visu uztvers tik nopietni kā menti geju praidu, tad atliks tik vien kā ņemt striķi un iet uz Daugavu nošauties. Nu cik var cepties par absolūtiem dzīves sīkumiem! Pacepas vienreiz un miers, bet nē - vajag atkārtot un atkārtot, pie tam gūstot no tā mazohistisku baudu.

Piemērs - man vakar pastāstīja, kādu litrāžu absinta es esmu izlacis pirms nedēļas. Man gan pašam nav nekādu pierādījumu, kas tas biju es, ir aizdomas, ka tas bija mans dvīņubrālis, bet labi - ticēšu bārmenim. Nu lūk, vienreiz absintu salakos un tagad miers - esmu uzzinājis, ka autopilots bez sbojiem darbojas arī šādos nelabvēlīgos apstākļos, podus netaisa un miers ar viņu. Viss.

Gan jau ka arī citur valda sviests, margarīns un citi teorētiski no govs izdalījumiem atvasinātie produkti, tikai mēs izceļamies ar to, ka lepojamies ar to, cik mums ir slikti un grūti, tautiskā garā tas ir aprakstīts šeitan.

Kā savulaik izteicās viens no trešā reiha dižvīriem (tagad neatceros tamējā propogandas ministra vārdu), tad ir meli, lieli meli un statistika, līdz ar to statistikas biroja mājaslapu var palasīties brīvbrīžos, starp TV programas izlasīšanas beigām un krustvārdu mīklas minēšanas sākumu.

Katrā gadījumā mani pēc "Latvija..." uzrakstīšanas atlaida, savu tvaiku es izpūtu un pat nevienu (nu OK, gandrīz nevienu) mātes vārdu neuzrakstīju.

P.S. Zini, kāpēc dzimto valodu sauc par mātes valodu? Tāpēc, ka tēvu pie vārda neviens nelaiž.

EOF

Latvija, kas tevī notiek?

Labdien, mani cienītie daži lasītāji! Sākšu es ar savu atbildi uz virsrakstā likto jautājienu - sviests tik liels, ka jau uz supergeto, atvainojiet, Supernetto margarīnu velk. Tad nu sākšu.

Katru dienu divas reizes (nu labi, vismaz vienu reizi) braucu gar būvlaukumu, kur dienās sliesies visas tautas vai vismaz Demakovas vairāk par Lāčplēša augšāmcelšanos ilgotā gaismas pils, kas patiesībā bibliotēka. Nu... Savulaik Krievijā dzīvoja vīrelis, kuram nu tik ļoti cars nepatika, ka konkrētais subjekts izdomāja šamo (caru) uzspridzināt. Neiedziļinoties sīkumos un bumbas kā ieroča diezgan lielajā nejēdzīgumā viena cilvēka iznīcināšanai, teikšu to, ko jūs gan jau ka nojautāt - nekas viņam nesanāca. Par mēģinājumu vīreli noraka, bet viņa uzvārds vēsturē palika un vēl joprojām piesaista daudzus sekotājus. Sauca viņu Ivans Halturins, tēvavārdu nepateikšu. Tad nu lūk, vīreļi tajā būvlaukumā ir viņa sekotāji. Celtnieks neesmu, bet to, ka viņi tur pīpē un baros pa desmit bezjēgā klīst apkārt, pie tam par maniem nodokļiem - to es zinu gan.

Vakar slēgāju putekļaino kasti stūrī, pazīstamu arī kā televizoru, un uzdūros domburšovam. Tā kā darīju ko citu, tad šovu tikai klausījos un arī tad sadzirdēju tikai atsevišķus fragmentus, bet arī ar to pietika: viens tur dikti kliedza, ka VOAVA (Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūra) strādājošos vajag ar apkakātu mietu dzīt, savukārt otrs izteicās, ka nevajag, jo tur strādājošie derīgu darbu dara. Tad otrs fragments - kāds sacīja, ka gadījumā, ja dakteriem un māsām algu nepaaugstinās, tad viņi visi bliezīs tālēs zilajās un varēsim ārstēties ar tautas metodēm.

Pats strādāju valsts iestādē un esmu iepazinies ar drausmīgo tanti birokrātiju - darbu, kuru var izdarīt viens, dara vismaz četri un vismaz četrreiz ilgākā laikā, bet līdz ar to, ka atbildīgi ir visi četri, par sastrādātajiem sūdiem neatbild neviens, līdz ar to piekrītu, ka VOAVA dzīt vajag un ne tikai viņus - vairumu ierēdniecības bez jūtamām sekām varētu apslīcināt CERN kolaiderī izplūdušajā hēlijā. Un nevajag man stāstīt par 10% atlaisto nabadziņu un vispārējo taupību - aiziet tie, kuriem ir apnicis un taupīts tiek uz lietām, kuras ir vajadzīgas, nevis uz mega-super-truper-figņām. Neticat? Tiek celta gaismas pils, kura maksā baiso piķi, savukārt ārsti laiž uz ārzemēm. Jautājums - kam tad šito būdu slien, ja visi tāpat tūlīt apsprāgs bez medpalīdzības? Slienam koncertzāli - un atkal kam? Dzerošais un slimais latvis uz turieni ies? Skuju! Viņš aizies uz lielveikalu atlaižu sezonā kārtējo Ķīnas pagrabā diegto seģeni nopirkt. Tūristi uz turieni ies? Atkal skuju! Viņi piepļausies jau RIX un tālāk par minetautomātiem netiks.

Labi, tālāk - ir sākusies kārtējā CSDD akcija par to, ka visiem automašīnā vajag sprādzēties. Vajag ta' vajag, bet kāpēc akcija? Liekas, ka Ievas redaktores slejā bija rakstīts apmēram tā: "...cerams, ka nākamgad CSDD akcijā tiks runāts par mobilo telefonu kaitīgumu..." Kāda banāna pēc par to jārunā akcijas veidā? Kāds atnāk mājās un saka mīļotajai meitenei/puisim: "Mīļum, šovakar akcija - es pierādīšu, ka varu mīlēties!"? Jūs aizejat mājās un rīkojat akciju "Vakariņu ēšana"?

Piegāju no rīta pie kioska cigaretes nopirkt, bet tantuks man paziņo, ka sakarā ar blakus esošo skolu viņiem cigaretes aizliegts pārdot. Da jop, tie mazgadīgie perdeļi takš iet uz puskilometru tālāk esošo veikalu, kur nopērk ne tikai cigaretes, bet arī alu, un atpakaļ nākot padzeras un uzpīpē! Nabaga bērniņi... Mobilie tādi, par kuriem es ilgi domātu, vai man visas iekšā sabāztās fīčas vajag, mūzikas playeri ne jau šādi tādi, bet Ipodi, pie tam jaunie un ja vecie, tad ar 160GB vietas uz borta, mašīnas tādas, ka skolotājs savu velosipēdu kaunās blakus likt...

Kaut kad augusta beigās Dienā bija aprakstīts pētījums par latvju jaunatnes nākotnes plāniem un cerībām. Tā kā mēs esam tik politkorekti, ka melnu krāsu saucam par afroamerikāni, tad pētījuma rezultāts vēstīja, ka jaunatne nākotnē skatās ar "pasīvu optimismu". Tautas mēlē tas nozīmē, ka darīt negrib neko, bet naudu grib saņemt lielu. Punkts.

Daudzi satraucas par reklāmās minētajām laimīgajām vecumdienām un apjomīgo pensiju. Statistika gan liecina, ka Latvijas sieviešu vidējais vecums ir 42.7 gadi un 37.3 vīriešu, no kā var secināt, ka liela daļa iedzīvotāju velti uztraucas, bet tas netraucē žubei bankā apjautāties lipīgā balstiņā, vai es esmu pieteicies pensiju kuram tur līmenim.

Un nobeigumā - ir tāds Mērfija likumu grāmatā ievietots aicinājums/uzmundrinājums/sauklis: smaidi, rīt būs sliktāk. Uz šīs pozitīvās nots tad arī beigšu savas sāpes uzticēšanu klavierei.

EOF

Džinsi, mati un āda

He, atkal ir piepildījies - sievietes šajā dzīvē mani virza...

Sākumā viss bija vienkārši un nesatricināmi - piedzimu, augu un klausīju vecākiem. Ilgi klausīju. Bet tad sagadījās tā, ka nokļuvu slimnīcā (un labi, ka tā, nevis morgā), kur nevarēja darīt tā, kā es darīju, ja man kas vai kāds nepatika - pagriezties un aiziet, nācās vien izturēt. Un kļuvu es par visas nodaļas līderi, jo vietējie krieveļi man neatstāja iespēju būt vienaldzīgam nodaļas pacientam - kādam vajadzēja būt mēslam. Es izvēlējos, ka mēsli būs viņi.

Tas bija 12 gadus senā pagātnē, bet daudz kas mainījies nav - džinsus es vēl arvien nonēsāju līdz pēdējam, pašlaik ar nepacietību gaidu, kad no štatiem atnāks pasūtītā ādas jakas (pa lēto, ja salīdzina ar vietējām cenām), klausos to mūziku, kas man patīk, skatos uz to, kas man patīk (bildē var redzēt), pieskaros tam, kas man patīk (bildē var redzēt) un sēžu tur, kur man patīk. Runājot par sēdēšanu - reizēm sēžu kopā ar baikeriem. Un nekas īpašs, cilvēki kā cilvēki, jo pēdējais patiesais baikeris izkusa až 1991. gadā. Ak jā, un vēl taisos ar domubiedriem dibināt, teiksim tā, dibinājumu zem nosaukuma pajāt.lv, jo man nepatīk vēl viena potenciālā jaundibinājuma nosaukums nerūp.lv

Par stilu - vienreiz Ģertrūdes ielas pazemes pārejā man piesējās pāris vietējo, sarunu sākot ar vārdiem "ei, metaļuga". Tā kā biju dvēseles un fiziskajā stāvoklī, kad cilvēku vada rezerves barošanas bloks un autopilots, tad atļāvos cilvēkiem pielabot deguna formu, tā arī nepaskaidrojot, ka tikpat labi esmu metālists kā zobārsts. Nepaskaidrojot, ka es esmu slinks un daudz labprātāk savu netīro ādas apģērbu noslauku, nevis mazgāju, kas neizbēgami noved pie bikšu ceļgalu ieplīšanas. Nepaskaidrojot, ka mans ādas mētelis ir vienīgais apģērba gabals, kurš kopā ar mani ir gājis vidusskolā (un labi, ka tamējais nemāk runāt).

Kādas dienas senāk iznāca parunāt ar pašlaik strādājošu skolotāju, kuras stāstu iespaidā es aizdomājos, kā ir mainījusies sabiedrība. Un ziniet - mūsdienās vairs neviens neatļaujas lāpīt saplīsušos džinsus, jo saplēstus un salāpītus var nopirkt veikalā, tāpat kā tur var nopirkt jaunas nonēsātas ādas jakas. Arī šodien fano par da jebko, bet tomēr es ticu, ka veikalā pirktais Tailera vai Kūpera stils nav ar to smeķi, kāds ir paša šūtajam, plēstajam un kniedētajam prikidam.

Pašlaik klausos Van Halen un domāju stāsta morāli... Laikam jau morāle slēpjas tajā, ko manis pieminētajai skolotājai ir stāstījuši viņas mācītie pamatskolas audzēkņi - дом большой поговорить не с кем, pie tam vārda tiešā nozīmē - vairuma bērnu vēlme parunāties tiekot atsista, tā vietā iedodot naudu un piesakot netraucēt... varbūt bēdīga finansiālā situācija tomēr nav tas sliktākais.

P.S. Taisnība tomēr bija Kazulim - es esmu muzikālā mauka, jo tagad klausos Wet Wet Wet. Un kas man ko var padarīt?

EOF

LPZS

Labdien, mans sailgojies lasītāj! Beidzot pienācis laiks atkal kaut ko uzrakstīt un man pajāt, ja kādam kas nepatīk – tas ir mans viedoklis un to es aizstāvēšu tāpat kā savas konstitucionālās tiesības dzert aukstu vodku. 

Parunāšu ka nu par Gruziju. Ja reiz visi runā, tad ar ko es būtu sliktāks? Vienīgi es neatbalstu Gruziju, dzerot Gruzijas vīnu. Šis pasākums nu ir tikpat sviestains kā ieteikums boikotēt Ķīnā ražotas preces – kurš tikai idiots to izdomāja? Varbūt uzreiz pakārties latvju nacionālajā ar rokām pītajā kaņepāju virvē, lai nemocītos? Jo atbalstīt kaut ko, lietojot viņu ražotos produktus, neliecina par īpaši augstām prāta spējām, tad jau sanāk, ka mēs varam atbalstīt pandas, ēdot viņu kakas. Un tad arī nav brīnums, ka krievi uzvarēja WW2 – viņi atbalstīja paši sevi, dzerot savu šnabi. Vācieši arī dzēra savu šnapstu, bet viņu bija skaitliski mazāk. 

 Nerunāšu par konfliktu (klopi) kā tādu, jo man ir slinkums rakstīt tik daudz, cik man būtu ko teikt. 

Katrā gadījumā viens ir skaidrs – amerikāņi ar savu politkorektumu, cilvēktiesībām un visur esošajiem žurnālistiem jau tagad ir dziļi tur, kur ir tumšs. Būtu labāk mācījušies no krieviem – dažus no rakstošajiem debīliķiem novāca citiem par brīdinājumu, toties pārējie tagad zin savu vietu. Un tas nav apvainojums žurnālistiem kā tādiem – lai taču dzīvo, daudzi taču staigā apkārt ar tādām mazām dabas kļūdām, kuras sauc par suņiem (čihuja vai nihuja – īsti nezinu) un no kuriem tāpat nekādas jēgas nav. Bet kāpēc tik daudz un kāpēc svētās govs statusā? Varbūt tāpēc, ka saprāts uz šīs planētas ir miris? Miris, sācis smirdēt un tapis izmests laukā? Jo traucē... Bet pat to – iepriekšējais ieraksts. 

Parunāšu par basketbolu. Nē, labāk nerunāšu, bet katrā gadījumā skaidrs ir viens – ja reiz tu esi ietrāpījusi laukumā uz olimpiskajām spēlēm, tad ir jāspēlē, nevis jādomā attaisnojumi, kāpēc nespēlēji un bezjēgā skraidīji pa laukumu. Ir tāda skaista filma „Platoon”, kurā izskan teksts, ka attaisnojums ir kā caurums pakaļā – tāds ir katram. Lieki piebilst, ka filma uzņemta laikā, kad saprāts vēl bija tīri dzīvs. 

Parunāšu par sapieriem. Tagad ir par vienu sapieri mazāk. „... и шапки далой и рюмку до дна когда хоронят бойца...” 

Un LPZS nav mana jaundibinātā partija, tā, līdzīgi kā MZGD, ir abreviatūra.

EOF

Veltījums lasītājam

London Times Obituary of the late Mr. Common Sense - Sunday,  31st March 2008

'Today we mourn the passing of a beloved old friend, Common  Sense, who has been with us for many years. No one knows for sure how old he was, since his birth records were long ago lost in bureaucratic red tape. He will be remembered as having cultivated such valuable lessons as: Knowing when to come in out of the rain; why the early bird  gets the worm; Life isn't always fair; and maybe it was my fault.

Common Sense lived by simple, sound financial policies (don't spend more than you can earn) and reliable strategies (adults, not children, are in charge).

His health began to deteriorate rapidly when well-intentioned but overbearing regulations were set in place. Reports of a 6-year-old boy charged with sexual harassment for kissing a classmate; teens suspended from school for using mouthwash after lunch; and a teacher fired for reprimanding an unruly student, only worsened his condition.

Common Sense lost ground when parents attacked teachers for doing the job that they themselves had failed to do in disciplining their unruly children.

It declined even further when schools were required to get parental consent to administer sun lotion or an Elastoplast to a student; but could not inform parents when a student became pregnant and wanted to have an abortion.

Common Sense lost the will to live as the Ten Commandments became contraband; churches became businesses; and criminals received better treatment than their victims. Common Sense took a beating when you couldn't defend yourself from a burglar in your own home and the burglar could sue you for assault.

Common Sense finally gave up the will to live, after people started pouring religion into their politics and abandoned common sense.

Common Sense was preceded in death by his parents, Truth and Trust; his wife, Discretion; his daughter, Responsibility; and his son, Reason. He is survived by his 4 stepbrothers; I Know My Rights, I Want It Now, Someone Else Is To Blame, and I'm A Victim.

Not many attended his funeral because so few realized he was gone. If you still remember him, pass this on.