Labvakar no rīta, mans guļošais lasītāj! Tā kā jau no seniem laikiem turos pie uzskata, ka naktis ir domātas rosībai, tad šī nakts nav izņēmums.
Savulaik cienītā kaimiņiene Elizabete bija noskatījusies Bortko ekranizēto "Meistaru un Margaritu", par ko arī uzrakstīja stāstu. Ir pagājis kāds laiciņš un arī es esmu noskatījies "Meistaru un Margaritu", bet citu versiju - Jurija Karas 1994. gada versiju. Atradu nejauši, līdz ar to komentārus un daudzgalvainā skatītāju pūļa atsauksmes neesmu lasījis, bet vienu gan izlasīju - producentiem (kaut kādiem biezajiem) filma neesot likusies pabeigta, tāpēc ilgus gadus nostāvējusi plauktā nevienam nerādīta, tad vēl kaut kādas nesaskaņas ar Bulgakova radiniekiem, tad vēl kaut kas un vēl... Un pa tam laikam atnāca Bortko un uzblieza savu redzējumu.
Es savulaik izteicos, ka man nepatīk minētais Bortko ekranizējums. Tad ziniet - Karas ekranizējums man patīk vēl mazāk. Un šeit es nerunāju par specefektiem vai aktieru atbilstību, bet par to, ko savulaik jau pieminēju - režisora redzējumu. Varbūt vainīgs finansējums, nezinu, bet tik un tā šis tas ir nogriezts, šis tas ir sasteigts.
Valentīns Gafts kā Volands... hmm... Garmašs kā Bezpajumtnieks gan man patika. Toties kāpēc cienīts režisors ieslodzītā Ješua un Poncija Pilāta dialogā centies iemānīt kaut kādu savu domu, kuras romānā nav - nesaprotu. Ļihodejeva pamošanās aina - jopcik, kas tas tāds? Par Begemotu neizteikšos - bērndārza sarīkojuma stilā par kaķi nogrimēts aktieris. Korovjevs - viņu spēlē tas pats vīriņš, kurš Bortko variantā Azazello - nogrimēts par klaunu. Klauns un āksts viņš arī ir, bet aktieris nu tik ļoti pārcenties, ka sanākusi karikatūra par Fagotu. Margarita... nu... ēēē... Runāšu tikai par balli - ja Bortko variantā bija pretenzijas par viņa Margaritas balles tērpu, tad ko domāt par Kara iztēli - balles karaliene sadomazohistu cienīgā apģērbā. Oriģināli... Un kāpēc tikai ballē bija jāuzaicina piedalīties tādi cilvēki kā kardināls Rišeljē, Felikss Dzeržinskis, Ļeņins un Staļins?
Mmm... Nez kāpēc filmas laikā nepameta sajūta, ka lomas spēlē teātra fakultātē pat vēl neiestājušies aktieri. Vai arī - aktieris atnācis ar savu domu par lomu, režisoram ir cita doma, bet pie kopsaucēja viņi tā arī nav nonākuši, bet visu beigās savu roku pielicis montētājs, izgriežot laukā viņaprāt liekās pauzes.
Varbūt arī labi, ka filma daudzus gadus nogulējusi kaut kur un nav rādīta - lai guļ tālāk... Ja nu kādam ir vēlme redzēt, tad tīklā var atrast. Var saņemt arī pie manis, bet kvalitāte tāda, ka mazus bērnus gaišā dienas laikā baidīt. Kaut gan, ņemot vērā, ka tas nav asa sižeta trilleris...
P.S. Gella tiešām ir priekšautā un kurpēs. Vai zeltītās - nezinu. Bet toties Pilāta slepenā dienesta šefs Afrānijs ir gludi skūtu galvu - sīkums, bet patīkami.
EOF
2009/02/05
2009/02/04
Nost ar cenzūru!
Labrīt šajā jaukajā vakarā! Aizveriet visi savus ledusskapjus, man uz krustiem velk!
Tātad - благородная девица Елизавета uzrakstīja, teiksim tā, dvēseles bļāvienu. Bļāviens sakarīgs, par to es nestrīdos. Bet, pirmkārt, ja tas tiek rakstīts zem etiķetes Diskutējot, tad nevajag aizliegt komentārus. Un otrkārt nevajag atklātā tekstā pavēstīt, ka komentēt nevar, jo lai arī es zinu, ka bullim sarkanā krāsa ir dziļi vienaldzīga, tomēr man tādi aizliegumi kā bullim sarkana lupata.
Man arī nepatīk nēģeri. Ne jau tāpēc, ka viņi ir nēģeri, bet tāpēc, ka svētās govis. Ja reiz fanojam par demokrātiju, tad fanojam, nevis paceļam vienu rasi augstāk tikai tāpēc, ka savulaik kāds apķērīgs biznesmenis ar baltu ādas krāsu izdomāja shēmu, kā samazināt cukura pašizmaksu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šodien notiek tas pats, tikai nevis ķīniešus ved pie izejvielām, bet izejvielas pie ķīniešiem. Melns prezidents... Savulaik sievietēm nebija atļauts vēlēt, uzskatot viņas par zemākiem radījumiem.
Viltīgie baltie... Džeka Londona savulaik aprakstītie gan Aļaskas, gan Okeānijas iedzimtie balto cilvēku sauca par stulbu aiz iemesla, ka neviens normāls nēģeris nebrauktu uz banāns zin kur esošu Aļasku, lai meklētu smiltis nežēlīgā aukstumā, tāpat kā neviens normāls indiānis neirtos uz nepierasta klimata salām, lai tur uzblieztu savu karogu un liktu vietējiem stādīt palmas. Bija tāda anekdote par nēģeri, guļošu zem palmas un neko nedarošu, un balto cilvēku, kurš viņam stāsta, ka vajag strādāt, strādāt un strādāt, lai mūža galā varētu gulēt zem palmas un neko nedarīt. Ir arī tāda neanekdote: labie gudrie baltie cilvēki grib ieviest demokrātiju visā pasaulē. Un brīnās, ka Āfrikā klope, Irākā klope, Zemaustrumāzijas salās klope, Krievijā das pofig, Kolumbijā sociālisms. Kāpēc neviens neapmāca govi ķert, plosīt un ēst savvaļas lāčus? Kāpēc zoodārzā tīģerim ēst dod gaļu, nevis jogurtu ar riekstiem?
Kā savulaik filmā "Формула любви" teica Леонид Броневой, tad saruna ir vislabākais un nekaitīgākais ārstniecības līdzeklis. Un ja cilvēki tikai runā, bet vēl nesit, tad nav ko traucēt - diemžēl hronisku gara trulumu medīcīna vēl neārstē. Savulaik profilaksei ieteica ap kaklu apsiet horoskopa zīmei atbilstošas krāsas akmeni mēness ciklam atbilstošā svarā un doties peldēties, bet pēc sekojošiem ūdenslīdēju ģildes un ģeologu protestiem profilaktiskie pasākumi ir samazinājušies.
EOF
Tātad - благородная девица Елизавета uzrakstīja, teiksim tā, dvēseles bļāvienu. Bļāviens sakarīgs, par to es nestrīdos. Bet, pirmkārt, ja tas tiek rakstīts zem etiķetes Diskutējot, tad nevajag aizliegt komentārus. Un otrkārt nevajag atklātā tekstā pavēstīt, ka komentēt nevar, jo lai arī es zinu, ka bullim sarkanā krāsa ir dziļi vienaldzīga, tomēr man tādi aizliegumi kā bullim sarkana lupata.
Man arī nepatīk nēģeri. Ne jau tāpēc, ka viņi ir nēģeri, bet tāpēc, ka svētās govis. Ja reiz fanojam par demokrātiju, tad fanojam, nevis paceļam vienu rasi augstāk tikai tāpēc, ka savulaik kāds apķērīgs biznesmenis ar baltu ādas krāsu izdomāja shēmu, kā samazināt cukura pašizmaksu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šodien notiek tas pats, tikai nevis ķīniešus ved pie izejvielām, bet izejvielas pie ķīniešiem. Melns prezidents... Savulaik sievietēm nebija atļauts vēlēt, uzskatot viņas par zemākiem radījumiem.
Viltīgie baltie... Džeka Londona savulaik aprakstītie gan Aļaskas, gan Okeānijas iedzimtie balto cilvēku sauca par stulbu aiz iemesla, ka neviens normāls nēģeris nebrauktu uz banāns zin kur esošu Aļasku, lai meklētu smiltis nežēlīgā aukstumā, tāpat kā neviens normāls indiānis neirtos uz nepierasta klimata salām, lai tur uzblieztu savu karogu un liktu vietējiem stādīt palmas. Bija tāda anekdote par nēģeri, guļošu zem palmas un neko nedarošu, un balto cilvēku, kurš viņam stāsta, ka vajag strādāt, strādāt un strādāt, lai mūža galā varētu gulēt zem palmas un neko nedarīt. Ir arī tāda neanekdote: labie gudrie baltie cilvēki grib ieviest demokrātiju visā pasaulē. Un brīnās, ka Āfrikā klope, Irākā klope, Zemaustrumāzijas salās klope, Krievijā das pofig, Kolumbijā sociālisms. Kāpēc neviens neapmāca govi ķert, plosīt un ēst savvaļas lāčus? Kāpēc zoodārzā tīģerim ēst dod gaļu, nevis jogurtu ar riekstiem?
Kā savulaik filmā "Формула любви" teica Леонид Броневой, tad saruna ir vislabākais un nekaitīgākais ārstniecības līdzeklis. Un ja cilvēki tikai runā, bet vēl nesit, tad nav ko traucēt - diemžēl hronisku gara trulumu medīcīna vēl neārstē. Savulaik profilaksei ieteica ap kaklu apsiet horoskopa zīmei atbilstošas krāsas akmeni mēness ciklam atbilstošā svarā un doties peldēties, bet pēc sekojošiem ūdenslīdēju ģildes un ģeologu protestiem profilaktiskie pasākumi ir samazinājušies.
EOF
2009/02/01
Stāsts
Labdien, dārgais, jaukais un bišku apsalušais lasītāj! Ja arī tu, līdzīgi kā es, jau otro dienu nevar saprast, kamdēļ gan uz ielas bez cepures salst, tad iesaku ciešāk ielūkoties termometra rādījumos, tas varētu viest nelielu skaidrību.
Bet ne jau par spirta fizikālajām īpašībām būs šis stāsts, tik vien kā par slinkumu. Manu slinkumu. Man ir slinkums regulāri stāstīt stāstu par to, kāpēc man nav matu. Kad šorīt man atkal tapa uzdots šis jautājums, es aizdomājos par to, vai tiešām tas ir vienīgais, kas interesē, skatoties manas istabas griestos, vai tas ir tik svarīgi un ko viņa atbildēs uz jautājumu, kāpēc šamai ir mati. Apnikuši. Apnikuši ar lielo Z.
Tātad sākums bija tā - radīju es debesis un zemi... ui, pa agru paņēmu... Tātad piedzimu es ar matiem, ne pārāk daudziem un pārāk bieziem, bet tomēr. Kā liecina kaut kur saglabājušās fotogrāfijas, tad pirmā dzīves gada laikā es no Sinead O'Connor tapu par kaut ko no Backstreet Boys, līdz pārvērtos par Jon Bon Jovi jaunībā. Ņemot vērā to, ka mati man bija vidējās statistiskās latvju zeltenes galvas rotas krāsā un blīvumā (pīt virvi gan nekad neesmu mēģinājis), tad visas mātes (varbūt arī tēva) draudzenes uzskatīja par savu pienākumu mani apčubināt, iecelt klēpī un paglaudīt pa spalvai. Tā nu man iepatikās...
Cik atceros skolas sākumu, tad tiku no mājas laists tikai saķemmēts, kārtīgs un ar celiņu. (Celiņš - ja nu kāds nezin - ir tāda abstrakta lieta starp kaut ko un kaut ko. Pirmais celiņu mēģināja izveidot Mozus. Ēģiptieši jums pastāstīs sīkāk.) Pateicoties tēva kārtības mīlestībai (ko citu no ārsta gaidīt), mana frizūra ilgus gadus tapa, uzliekot galvā bļodiņu un pa malām apgriežot. Sīkāku frizūras recepti jautāt frizierim. Tā kā toreiz mati man vēl bija taisni un paklausīgi (kā es), tad frizūras izveide bija elementāra kā žiguļa piekare.
Gāja gadi un mati sāka spuroties nē, krokoties nē, bet čirkoties/sprogoties/ondulēties gan, kā rezultātā procedūras pie friziera un šovs ar ķemmi sāka aizņemt aizvien vairāk laika, bet skapī parādījās tādas lietas kā matu laka un matu želeja. Tā kā John Travolta es iepazinu tikai tālajā 1994. gadā, tad breolīnu nelietoju. Šādā neveiksmīgā cīņā pagāja daudzi gadi, līdz kamēr kaut kad uz vidusskolas sākumu man apnika klope ar vējdzirnavām un es aprobežojos ar plaukstā iespiestas želejas iezieķēšanu matos ar mērķi pietuvināt tos galvai, izlaižot bezjēdzīgos un laikietilpīgos mēģinājumus salauzt ķemmi.
Apmēram ap to laiku es ievēroju, ka sāku augt cauri matiem, no kā secinājums, ka ģenētika ir spēcīga lieta - līdzīgi caur matiem ir izaudzis manas mātes brālis, līdz ar to liekas ir mana tēva aizdomas par stārķi no blakus dzīvokļa. Vienlaikus ar šo novērojumu es sev nosolījos, ka, turpinoties matu izkrišanai un kļūstot redzamai no pirmā skatiena, es sev izveidošu frizūru kā Andre Agassi, bet ne jau kā šamam jaunībā, kad puisietis vairāk atgādināja balinātu Slash spēka gados. Mani gan atrunāja (un vēl tagad mēģina pierunāt audzēt), pamatojot ar to, ka "tev tik skaisti mati", bet šeit nu mēs nonākam pie vispasaules bēdas - otram vienmēr ir labāk: otram ir garšīgāki āboli, auglīgāka zeme, smukāka sieva, kuplāki mati etc. Ticība gan otram nav labāka, bet par to citreiz. Tātad ap to laiku es vairs nereaģēju uz stāstiem par savu "ak cik skaisti" galvas rotu, akūtākos gadījumos piedāvājot mainīties, kā rezultātā tapu atstāts mierā. Neskatoties ne uz ko, taupības un maskēšanās nolūkā nolēmu tapt līdzīgs Brian May. Nesanāca.
Nesanāca vairāku iemeslu dēļ un ģitāras spēlēt nemācēšana nav tas galvenais. Tā kā guļu es diezgan aktīvi un matu tīkliņa nebija, tad no rīta (rīts ir tad, kad es pamostos) spoguļa lielāko daļu aizņēma siena gubai tilpumā līdzīgs veidojums. Par spīti spogulim, līdz pleciem tomēr izaudzēju, tad gan palika žēl izlietotā laika frizūras izveidei un izlietotās naudas izveidošanas palīglīdzekļiem.
Lai arī matu garums nekādi neietekmēja acīmredzamo to izkrišanu, tomēr pavisam atstāt frizierus bez darba vēl nebiju saņēmies ibo skaistais cirtainums pievilka zināmu sabiedrības daļu. Tomēr, dzejnieka vārdiem runājot, prieki beidzās tad, kad no aizvien lielākas šīs sabiedrības daļas pārstāvēm nešifrētā tekstā dzirdēju, ka kļūstu plikpauris. Kādu laiku gan atmētājos ar frāzēm, ka uz dimantiem sūnas neaug, stulbi mati pamet gudru galvu, bet cik var - pienāca brīdis, kad iesēdos friziera beņķī ar tekstu (vispār ar dibenu, tekstu es pateicu pēčāk), lai atbrīvo mani no šīm cirtām. Meituks uz brīdi tā kā apmulsa, tā kā nopauzēja, reizes trīs man pajautāja, vai es zinot, ko darot (pati kā nekā bija glaudījusi pa spalvai), bet tomēr ķērās pie mašīnītes, gan paziņojot, ka pavisam kailu viņa mani nedarīs. Nu ka ne, tad ne, par to pašiem milimetriem 3 paldies.
Šādi nostaigāju es kādus mēnešus trīs, kamēr reiz pienāca tas brīdis, kad nelielā alkohola un savstarpējas ķircināšanas gaisotnē radās ideja mani epilēt. Tā kā nezināmu iemeslu dēļ man mājās epilācijas štrumenti neatradās, tad palikām pie idejas padarīt mani kailu ar skuvekļa palīdzību. Un šeit vietā padoms asu izjūtu cienītājiem - idejai skūt galvu jānobriest tad, kad normāli skuvekļi mājās ir beigušies, toties ir žiletes, kad mājās ir brīnišķīga un nedaudz iereibusi būtne, kura nekad nevienam nav skuvusi galvu un kura procesa laikā mēdz iesmieties (iespurgties, ieķiķināties), kas nu nekādi nedara stingrāku roku.
Sekas? Es sāku ticēt skuvekļu reklāmām par peldošo galviņu nozīmi civilizācijas attīstībā. Tā kā mana āda nekad nav bijusi ideāli gluda, bet žilete, kas iestiprināta stanokā, atzīst tikai gludu virsmu, tad žiletes darbības rezultātā jebkura virsma bija kļuvusi gluda. Toties tad, kad sadzija, man iepatikās (ne jau žiletes darbība, bet rezultāts), toties tagad vienmēr laicīgi iepērku skuvekļus. Protams, ne vienmēr man sanāk laicīgi atjaunot galvas gludumu, bet uz aizrādījumiem es atbildu, ka tādejādi es pierādu, ka matu klātneesamība ir skūšanās, nevis radiācijas iedarbības sekas.
Ceru, ka ar šo es esmu pavēris noslēpumainības plīvuru, kas līdz šim apvija manu galvu kā vecs palags Hamleta tēvu. Ja ir vēl kādi jautājumi - rakstiet un komentējiet, mēģināšu neatbildēt.
EOF
Bet ne jau par spirta fizikālajām īpašībām būs šis stāsts, tik vien kā par slinkumu. Manu slinkumu. Man ir slinkums regulāri stāstīt stāstu par to, kāpēc man nav matu. Kad šorīt man atkal tapa uzdots šis jautājums, es aizdomājos par to, vai tiešām tas ir vienīgais, kas interesē, skatoties manas istabas griestos, vai tas ir tik svarīgi un ko viņa atbildēs uz jautājumu, kāpēc šamai ir mati. Apnikuši. Apnikuši ar lielo Z.
Tātad sākums bija tā - radīju es debesis un zemi... ui, pa agru paņēmu... Tātad piedzimu es ar matiem, ne pārāk daudziem un pārāk bieziem, bet tomēr. Kā liecina kaut kur saglabājušās fotogrāfijas, tad pirmā dzīves gada laikā es no Sinead O'Connor tapu par kaut ko no Backstreet Boys, līdz pārvērtos par Jon Bon Jovi jaunībā. Ņemot vērā to, ka mati man bija vidējās statistiskās latvju zeltenes galvas rotas krāsā un blīvumā (pīt virvi gan nekad neesmu mēģinājis), tad visas mātes (varbūt arī tēva) draudzenes uzskatīja par savu pienākumu mani apčubināt, iecelt klēpī un paglaudīt pa spalvai. Tā nu man iepatikās...
Cik atceros skolas sākumu, tad tiku no mājas laists tikai saķemmēts, kārtīgs un ar celiņu. (Celiņš - ja nu kāds nezin - ir tāda abstrakta lieta starp kaut ko un kaut ko. Pirmais celiņu mēģināja izveidot Mozus. Ēģiptieši jums pastāstīs sīkāk.) Pateicoties tēva kārtības mīlestībai (ko citu no ārsta gaidīt), mana frizūra ilgus gadus tapa, uzliekot galvā bļodiņu un pa malām apgriežot. Sīkāku frizūras recepti jautāt frizierim. Tā kā toreiz mati man vēl bija taisni un paklausīgi (kā es), tad frizūras izveide bija elementāra kā žiguļa piekare.
Gāja gadi un mati sāka spuroties nē, krokoties nē, bet čirkoties/sprogoties/ondulēties gan, kā rezultātā procedūras pie friziera un šovs ar ķemmi sāka aizņemt aizvien vairāk laika, bet skapī parādījās tādas lietas kā matu laka un matu želeja. Tā kā John Travolta es iepazinu tikai tālajā 1994. gadā, tad breolīnu nelietoju. Šādā neveiksmīgā cīņā pagāja daudzi gadi, līdz kamēr kaut kad uz vidusskolas sākumu man apnika klope ar vējdzirnavām un es aprobežojos ar plaukstā iespiestas želejas iezieķēšanu matos ar mērķi pietuvināt tos galvai, izlaižot bezjēdzīgos un laikietilpīgos mēģinājumus salauzt ķemmi.
Apmēram ap to laiku es ievēroju, ka sāku augt cauri matiem, no kā secinājums, ka ģenētika ir spēcīga lieta - līdzīgi caur matiem ir izaudzis manas mātes brālis, līdz ar to liekas ir mana tēva aizdomas par stārķi no blakus dzīvokļa. Vienlaikus ar šo novērojumu es sev nosolījos, ka, turpinoties matu izkrišanai un kļūstot redzamai no pirmā skatiena, es sev izveidošu frizūru kā Andre Agassi, bet ne jau kā šamam jaunībā, kad puisietis vairāk atgādināja balinātu Slash spēka gados. Mani gan atrunāja (un vēl tagad mēģina pierunāt audzēt), pamatojot ar to, ka "tev tik skaisti mati", bet šeit nu mēs nonākam pie vispasaules bēdas - otram vienmēr ir labāk: otram ir garšīgāki āboli, auglīgāka zeme, smukāka sieva, kuplāki mati etc. Ticība gan otram nav labāka, bet par to citreiz. Tātad ap to laiku es vairs nereaģēju uz stāstiem par savu "ak cik skaisti" galvas rotu, akūtākos gadījumos piedāvājot mainīties, kā rezultātā tapu atstāts mierā. Neskatoties ne uz ko, taupības un maskēšanās nolūkā nolēmu tapt līdzīgs Brian May. Nesanāca.
Nesanāca vairāku iemeslu dēļ un ģitāras spēlēt nemācēšana nav tas galvenais. Tā kā guļu es diezgan aktīvi un matu tīkliņa nebija, tad no rīta (rīts ir tad, kad es pamostos) spoguļa lielāko daļu aizņēma siena gubai tilpumā līdzīgs veidojums. Par spīti spogulim, līdz pleciem tomēr izaudzēju, tad gan palika žēl izlietotā laika frizūras izveidei un izlietotās naudas izveidošanas palīglīdzekļiem.
Lai arī matu garums nekādi neietekmēja acīmredzamo to izkrišanu, tomēr pavisam atstāt frizierus bez darba vēl nebiju saņēmies ibo skaistais cirtainums pievilka zināmu sabiedrības daļu. Tomēr, dzejnieka vārdiem runājot, prieki beidzās tad, kad no aizvien lielākas šīs sabiedrības daļas pārstāvēm nešifrētā tekstā dzirdēju, ka kļūstu plikpauris. Kādu laiku gan atmētājos ar frāzēm, ka uz dimantiem sūnas neaug, stulbi mati pamet gudru galvu, bet cik var - pienāca brīdis, kad iesēdos friziera beņķī ar tekstu (vispār ar dibenu, tekstu es pateicu pēčāk), lai atbrīvo mani no šīm cirtām. Meituks uz brīdi tā kā apmulsa, tā kā nopauzēja, reizes trīs man pajautāja, vai es zinot, ko darot (pati kā nekā bija glaudījusi pa spalvai), bet tomēr ķērās pie mašīnītes, gan paziņojot, ka pavisam kailu viņa mani nedarīs. Nu ka ne, tad ne, par to pašiem milimetriem 3 paldies.
Šādi nostaigāju es kādus mēnešus trīs, kamēr reiz pienāca tas brīdis, kad nelielā alkohola un savstarpējas ķircināšanas gaisotnē radās ideja mani epilēt. Tā kā nezināmu iemeslu dēļ man mājās epilācijas štrumenti neatradās, tad palikām pie idejas padarīt mani kailu ar skuvekļa palīdzību. Un šeit vietā padoms asu izjūtu cienītājiem - idejai skūt galvu jānobriest tad, kad normāli skuvekļi mājās ir beigušies, toties ir žiletes, kad mājās ir brīnišķīga un nedaudz iereibusi būtne, kura nekad nevienam nav skuvusi galvu un kura procesa laikā mēdz iesmieties (iespurgties, ieķiķināties), kas nu nekādi nedara stingrāku roku.
Sekas? Es sāku ticēt skuvekļu reklāmām par peldošo galviņu nozīmi civilizācijas attīstībā. Tā kā mana āda nekad nav bijusi ideāli gluda, bet žilete, kas iestiprināta stanokā, atzīst tikai gludu virsmu, tad žiletes darbības rezultātā jebkura virsma bija kļuvusi gluda. Toties tad, kad sadzija, man iepatikās (ne jau žiletes darbība, bet rezultāts), toties tagad vienmēr laicīgi iepērku skuvekļus. Protams, ne vienmēr man sanāk laicīgi atjaunot galvas gludumu, bet uz aizrādījumiem es atbildu, ka tādejādi es pierādu, ka matu klātneesamība ir skūšanās, nevis radiācijas iedarbības sekas.
Ceru, ka ar šo es esmu pavēris noslēpumainības plīvuru, kas līdz šim apvija manu galvu kā vecs palags Hamleta tēvu. Ja ir vēl kādi jautājumi - rakstiet un komentējiet, mēģināšu neatbildēt.
EOF
2009/01/29
Biju internetā. Atradu nejēdzīgas lietas...
2009/01/13
Sniega prieks
Labvakar, cienītais lasītāj! Uzreiz saku - tīrā etiķī mērcēti šampinjoni automātiski neskaitās marinēti... tas gadījumam, ja kāds taisās nodarboties ar šampinjonu marinēšanas biznesu.
Bet vispār stāstelis būs par ziemu, kā jau to varēja sagaidīt no virsraksta, manis un esošā datuma. Precīzāk - par ziemas sastāvdaļām, kas sevī ietver sniegu, ledu, slēpes, smiltis, sētniekus, aukstumu, sāli, mēles likšanu pie dzelzs kliņķa, ūdeni, slidas, bļitkotājus, kā arī pārsteiguma momentu. Pēdējais gan attiecas uz nacionālajām īpatnībām. Tad nu pēc kārtas:
sniegs - sastopams reizēm pat balts (šeit un turpmāk aprakstītās pazīmes attiecas uz galvaspilsētu, sauktu par Rīgu ibo man kā šī dižciema rezidentam būtu grūti un arī nekorekti aprakstīt to, kādas šīs pazīmes ir Strūžānos) un pūkains, pie tam jebkur pilsētā. Pēc laika kļūst pelēks vai pat melns, bet ne visur;
ledus - sastopams zem baltā un pūkainā sniega, zem un blakus pelēki melnajam sniegam, zem un virs ūdens, kā arī pats par sevi. Jebkurā gadījumā spējīgs nodrošināt ar emocijām, kas parasti pieejamas daiļslidotājiem;
slēpes - atkarībā no to darinājušās firmas pagarina vai saīsina lietotāja krānu. Nav obligāti ar tām pārvietoties, saistītām pie kājām - pietiek uzlikt uz jumta bagāžnieka. Mašīnas bagāžniekā ieliktas slēpes savu funkciju neveic. Daži ar tām mēdz slēpot - un tā viņiem vajag;
smiltis - liecība, ka tuvumā mitinās sētnieks vai jūs esat nonācis pie vecu ļaužu pansionāta. Savienojumā ar balto un pūkaino sniegu rada kājām tīkamu pludmales efektu, ļaujot bez maksas trenēt kāju un sēžas muskulatūru;
sētnieks - mītiska un reizēm arī arhaiska parādība. Draudzējas ar smiltīm, veciem ļaužiem un slotu (arī ziemā). Sastopams kaisām sāli un smiltis uz slapja asfalta un sniega čupā, bet baidās no lāpstas un ledus, tāpēc konkrētās divas lietas neaiztiek;
aukstums - pieejams saldētavā un nelielos daudzumos serveru telpā. Mēra pīpēšanas ātrumā - jo aukstāks, jo ātrāk pīpē;
sāls - iespēja uz ielas izveidoto pludmali papildināt ar ūdeni. Ja pārkāpsiet sāls pavēlnieka smagās automašīnas izskatā privāto telpu, viņš jums kādu kaudzīti sāls uzmetīs uz mašīnas gurķu skābēšanai, savukārt no apaviem un bikšu/svārku galiem ņemto sāli var izmantot nelielu brūču apkopšanai un deguna skalošanai. Lai gan asfalts un bruģis neskābējas, tomēr šis mīts regulāri tiek pārbaudīts;
mēles likšana pie kliņķa - sakarā ar globālo sasilšanu, Eiropas standartiem un virtuālajām izklaidēm tiek praktizēta tikai attālinātos un necivilizētos planētas nostūros;
ūdens - ledus parastais stāvoklis;
slidas - ar tām pārvietojas hokejisti. Sētniekus neviens vēl nav iepazīstinājis ar doktrīnu, ka tam ir nepieciešams gluds ledus bez sāls un smiltīm. Daudzi ir dzirdējuši tikai to, ka sāli un smiltis nevajag;
bļitkotāji - iesalušo gulbju apbrīnas objekts, līdz šim nezināmā veidā saistīti ar drīzu ledus parādīšanos virs ūdens. Nekad neko nav dzirdējuši par nāvi, kur nu vēl par ēnu. Blaumani uzskata par ledlauža izgudrotāju;
pārsteiguma moments - lieta, ko sētniekiem, ceļu tīrītājiem un pārējiem Ivana Halturina garīgajiem pēctečiem nekādi nevar atņemt.
Salamat!
EOF
2008/12/31
Neturēt tuvu sejai
Labvakar, cienītais lasītāj! Vai kāds no jums kādreiz ir pieminēts Forbes miljonāru sarakstā? Es esmu. Teiksiet - tas nav ne Forbes, ne miljonāru saraksts? Pajāt, jūs arī tur neesat! Teiksiet - jūs esat pieminēti daudz biežāk? Pajāt, kriminālhronika un alimentu parādnieku saraksts neskaitās.
Tā, un tagad rakstīšu tiem trim cilvēkiem, kuri tika tālāk par pirmajiem septiņiem teikumiem - ir septiņi (tikos es sāku rakstīt) vakarā 31. decembrī, nesen esmu atgriezies no kārtējās ilgstošās pastaigas, sapratis, ka šogad esmu pietiekami bieži sagaidījis pusnakti negaidīti un nejūtu nekādu vajadzību, ne iekšēju, ne ārēju, speciāli gaidīt pulsteņa rādītāju satuvošanos, lai pa virsu alum, šnabim, tekilai, rumam, kalvadosam, portvīnam, absintam, odekolonam etc uzlietu šampanieti un pēc tam divas dienas mocītos ar uzpūtušos galvu. Tāpat es šovakar negribu redzēt cilvēkus, pietiekami viņus šogad esmu redzējis un kopā negaidīti sagaidījis pusnakti. Nolemts - šovakar palikšu mājās. Kaut kur mētājas balzāms, paciņā palikušas piecas cigaretes, на тугой конец ir Беломор-Канал un kaut kur tālu virtuvē vārās ūdens kafijai. Sākam.
Lai arī mani māc šaubas, vai jaunais gads sākas tieši tad, kad atkorķē šampi, tomēr neiedziļināšos tādos sīkumos kā Jēzus dzimšanas gada, mēneša un dienas apspriešanā, gregoriāņu kalendāra pārākuma par visiem citiem kalendāriem apšaubīšanā vai zemes trajektorijas koriģēšanā. Negribas. Šodien nē. Labāk vēstīšu vēstījumu, kas gada nogalē liksies visai banāls - kas tāds atmiņā paliekošs ir šogad noticis:
1) esmu saņēmies až 17 (ieskaitot šo) teksta gabalu uzrakstīšanai, pie kam jūlijā veselus (tikai bišku apslimušus) trīs plus tests. Testa rezultātus vislabāk raksturo vārdu salikums pжато бугогато;
2) esmu pamanījies nenomainīt darbavietu, kā arī novērot, ka cilvēki, kuru izkustēšanās no darba vietas ir saistīta tikai ar tekošo/krītošo vajadzību atrisināšanu un kafijas/tējas pagatavošanu, ir kašķīgāki, mazefektīvāki un lēnāki (visās izpausmēs) par tiem, kuri ekonomijas nolūkā vēl nav atmetuši smēķēšanu un līdz ar to regulāri skrien iedzīt naglu Veselības ministrijas un ozona slāņa zārkā. Iespējams, ka kustoties cilvēka organismā esošais šķidrums nepaspēj kļūt par bremžu šķidrumu;
3) esmu atkal atklājis angļu auto žurnālistus ar viņu brilliantly-brutal izteikšanās stilu. Te būs tikai viens no viņiem, bet pārējie nav tālu jāmeklē. Un ziniet - ja TV6 necūkotos un vienu Top Gear epizodi nerādītu piecdesmit divos atkārtojumos, pie tam velns zin kādos laikos, tad tas būtu mans mīļākais kanāls. Tagad jāskatās BBC ar svītrām, bet ko padarīsi - vismaz par velti;
(Runājot par žurnālistiem un žurnāliem (vairāk gan par lasītājiem) - tikko iekš Times uzdūros lasītāju sabalsotam ietekmīgāko cilvēku top 100 - un kas, das bļin, ir tas japānis? Un ja tas ir ietekmīgāko cilvēku tops, tad kāda banāna pēc pirmajā desmitniekā ir Mario tēvs, trīs tirliņi-aktieri, no kuriem viens nebalts, nevienam nezināms smilšains filozofs, divas izbadējušās sievietes, no kurām viena savulaik aizmigusi solārijā, fiziķis un divi caurkrituši politikāņi? Lai tikai tagad kāds iesmilkstas, ka valdība (da jebkura) ir stulba...)
4) atkal iepazinos ar socioniku un atjaunoju zināšanas par sevi. Arī es senāk, pirms gadiem pieciem, dzīvoju ar nesagraujamu pārliecību, ka esmu vienīgais, neatkārtojamais un visādi citādi brīnišķīgais. Tad viens ar socioniku aizrāvies meituks mani iepazīstināja ar manu soctipu - esmu intuitīvi ētisks ekstraverts. Kā spogulī...;
5) sadarīju vēl visādas lietas, kuru sīkāka uzskaite prasītu izcirst pusi no vēl atlikušajiem mūža lietus mežiem (lasītāj, izvēlies pats tīkamāko mežu nosaukumu).
Nu tā, balzāms ir nosūtīts svētceļojumā pa iekšām, cigarete palikusi viena un rakstīt kļuvis manāmi grūtāk, lai gan domu ir daudz vairāk.
Paldies visiem lasītājiem, komentātājiem, domubiedriem un domubiedrenēm, kā arī tām divām vieglas uzvedības sievietēm, kuras patiesībā tādas nav. Salamat!
EOF
2008/12/25
Veselīgie svētki
Nu labvakar, mani mazie lasītāji! Nestāstīšu ka nu jums pasaku par to, kamdēļ tik ilgi nerakstīju, jūs tāpat neticēsiet, labāk pastāstīšu teiksmu par Udo. Jautāsiet - kas ir Udo? To kā reizi es nestāstīšu, teiksmas arī nebūs, vārdu sakot - lasiet tāļāki.
Visa šitā padarīšana ar svētku svinēšanu vispār ir viens smieklīgs pasākums - ja vis' caur' gad' da jebko reklamē puspliks meitietis, tad ap novembra sākumu šai galvā tiek uzmaukta baltsarkana mice un turpat kaut kur slaistās sarkandegunains zoofīls, kurš amatu apvienošanas kārtībā arī kolas reklāmas aģents. Visi tipa zin, ka tā ir reklāma, bet iet un pērk. Ko? Da visu. Bet valstī krīze.
Tramvajā puisītis zvana mammai un skaļi stāsta, ka skolā bijis tas nenosakāma dzimuma un vecuma indivīds, kurš nevis Karlsons, bet gan sala tētis, vectēvs sals vai žurnāls Santa Klauss Marija Brandauers, kurā puisītis ātri vien, pēc paša vārdiem, sazīmējis fizruku Imantu. Aplauziens agrā jaunībā. Kas vēl notiks, kad atklāsies, ka stārķis patiesībā bija tētis. Bet krīze.
Iegāju (virtuāli) vienā ziņu lapelē un ātri ātri aizvēru ciet ibo ieraudzīju virsrakstu: Būtiski samazinājies maksājumu bilances tekošā konta negatīvais saldo. WTF? Sapratu divus vārdus, pārējie laikam lamu vārdi. Pareizi ir, es arī lamātos, ja man kaut kas būtiski samazinātos. Jo krīze.
Atvēru to lapu šodien un izlasīju, ka viss ir labi un vispār mums ir krutākā valsts uz zemes. Lai jau nu tā būtu, bet kāpēc tas ir jāpaziņo ar tādu seju, it kā katra diena sāktos ar klizmu, turpinātos ar ogļu rakšanu aiz polārā loka un noslēgtos ar dvīņu dzemdībām bez anestēzijas? Jo krīze?
Tikko austiņās iedziedājās Fredijs un teica, ka davai ka nu ierubam rubiļņiku jebšu Let's Turn It On. Silti iesaku visiem noklausīties. Vispār priecīgs puisis bija tas Fredijs. Bet mums krīze.
Bet īstenībā jau stāsts nav par krekliem un pat ne par krīzi (kas vissmieklīgākais), bet gan par idiotismu un nespēju saprast, ka tie kretīni (apzīmējums noklausīts trolejbusā, spriežot pēc tālākās divu 40-gadnieču sarunas - domāta valdība) ir tikai pašu atspulgs. Bet krīzes ta nav. Nu, tobiš smadzeņu nav, tas būtu pavisam precīzi, savukārt no smadzeņu neesamības izriet arī naudas neesamība. Tas nu tā, sīkums, daudz svarīgāka ir veselības saglabāšana pirms svētkiem, svētkos un pēc svētkiem, tādēļ pildīsim acu daktera norādījumus un tā vietā, lai blenztu TV kastē, iesim tīrīt sniegu, kā savulaik teica viens bārdains vīrs no tās pašas kastes, bet visi par viņu smējās. Jo krīzes vēl nebija.
Salamat!
EOF
Subscribe to:
Posts (Atom)