Meža dīvainīši

Labsveicināts, mans cienītais un mīlētais lasītāj! Tuvojas atkal tas brīdis, kad visi Latvijas lapu koki dosies uz Siguldu, lai tūristu orgasmiski nirvānisko sajūsmas elsienu, dvesienu un šņācienu pavadījumā nobērtu savu aplapojumu, bet par to vai nu vēlāk vai pavisam nemaz, nu kā kārts gulsies.

Es laikam jau esmu teicis, ka cilvēki ir dīvaini, tāpēc neatkārtošos teikdams, ka dīvaini tie cilvēki, bet nu ko citu lai padomā par ļautiņiem, kuri smejas par kājās uzvilktu džemperi, bet paši staigā pa ielu nedaudz pēc kubisma manierē taisīta putnubiedēkļa izskatoties. Atgriežoties pie senā stāsta par valdību un pārlūkiem - daļa tomēr saprata, ka valdības teiktais nav nemaz tāda panaceja un lēnām atgriezās pie sava gadu gaitā pierastā un ērtā. A bet vietējie bāliņi paliek pie savas spēcīgās argumentācijas ābols ir sūds, jo nav apelsīns un turpina lepoties ar savu ultrasuperdrošo veidu, kā iziet globālajā dīvainību kratuvītē. Nu tobiš turpina lepoties ar dzīvokļa metāla durvīm. Tiesa gan, durvīm pārsvarā gadījumu sienas apkārt nav, bet nu par to skaļi runāt nav labais tonis.

Nesen uz mani apvainojās viens sen pazīstams cilvēks, kura izteiktajam spriedumam stulbeņi attiecībā uz satiksmes organizētājiem pie vefa es atļāvos nepiekrist - nebūtu es atradies viņa automašīnā patālu no mājām, tad būtu arī pastāstījis, ka arī viņam piestāv šis vārds sakarā ar tekstiem par stulbo valsti, kurai nodokļi jāmaksā, stulbo banku, kurai līzings jāmaksā un divistabu dzīvokli ar plazmas televizoru, no kurienes šie teksti atskan.

Biju arī dabā izbraucis - uzzināju, ka prasme neapmaldīties Igaunijas pierobežā vēl nenozīmē, ka 20 kilometrus no  Rīgas arī izdosies neapmaldīties. Toties bikšturots vīrs vārdā Oskars kādā nelielā ziemeļvidzemes pilsētelē spēj sniegt detalizētāku informāciju par gūgļa meklētāju, jāņa atklāsmes grāmatu un iedzīvotāju reģistru kopā.

Kaut kur netā uzgāju salīdzinājumu, kas uzskatāmi pierādīja, cik reizes globālā sejas grāmata ir daudz labāka par vietējiem draudziņiem, tāpēc steidzīgi un visiem jādzēšas te laukā un jārakstās tur iekšā, jo tad momentāns labums, beigšana trīsreiz dienā un kleina apenes dāvanā būs ar garantiju. Un tas viss neskatoties uz to, ka, ievelkot elpu pēc šī ārpusgalaktikas priekus sološā piedāvājuma, tiek paziņots, ka atkal nosperti daži miljoni sejas grāmatas lietotāju dati ar suņu vārdiem, durvju kodiem un kājas izmēriem. Jāgaida ka nu valdības viedie paziņojumi.

Iedvesmojoties no zobenbrāļu, teitoņu, maltas, masonu, trešās dienas augšāmcēlāju, makaronu ar gaļu ēdāju, vegāniski pagānisko burkānu smaržas apbrīnotāju un citiem ordeņiem arī man sagribējās nodibināt kādu ordeni jebšu, kā tas skan juridiski pareizi, sabiedriskā labuma organizāciju. Nosaukums jau ir: jebanātu ordenis, pazīstams arī kā mudīšu apvienība. Tiesa gan, ņemot vērā, ka каждый имеет свою точку зрения, мешающую разглядеть точку зрения другого, tad vieglāk būs atrast tos, kuri šajās apvienībās nesastāv. Arī es tur sastāvu, jo uz jautājumu, vai man par bedru rakšanu un mežu izmīdīšanu maksā, es varēju tikai dziļdomīgi turpināt pīpēt. Tādi jau mēs esam, tie mazie meža dīvainīši.

P.S. No rītiem šķīstošo kafiju dzert nevajag. Šķīstošo kafiju vispār dzert nevajag, bet no rītiem it sevišķi.


EOF