Par ezi

Sveiks, atvasaras gaidītāj!

Bija ka nu tā, ka vakar aizdomājos par sklerozes nozīmību cilvēces laimes paaugstināšanā - jau kuro reizi atcerējos un aiz to sapriecājos, ka, novelkot slapjās un uzvelkot sausas vilnas zeķes, organismam paliek vispārīgi siltāki. Jā, man tas katru reizi ir mazs atklājums, až salūta cienīgs.

Ar laiku vai nu baterijas nosēžas vai prasības aug, bet pietika man vakar iziet ielās nedaudz ne pēc laika apstākļiem ģērbtam, tad vēl tā sirsnīgi salīt un viss, lec kaut ar pliku dibenu uz guļošu ezi, bet izlikties, ka viss ir labi un jauki kā zem dūnu segas vairs nevar. Kādreiz vēl sevi varēja pārliecināt, ka nu pajāt, gan jau kaut kad siltumā tikšu, bet tagad nekā: tiek sajusts katrs džinsu samirkušais un aukstais diegs, caurvējš starp apkakli un piedurkni, ledus pagraba vēsums ap nierēm un pirksti, kuri vairs nelokās pēc manas gribas, bet tur, kur mazāk sasaluši. Tādā stāvoklī arī smadzenes iesalst un pat fakts, ka vēl 10 centimetri un es būtu nobraukts manī neizraisīja sevišķas emocijas vai sirdsdarbības paātrināšanos. Ar dižo mākslu saģērbties atbilstoši ārā valdošajiem laika apstākļiem es nekad neesmu slimojis, bet nu liekas, ka ir laiks ārstēties, labi, ka poļu melīgie cilvēki aka meteorologi sola aukstāko ziemu ever - nebūs man daudz jāzīlē, ko vilkt: uzvilkšu kažoku un viss.

P.S. Ja latvietes Īrijā precas ar pakistāņiem par 10 štukām, tad vai nav iespējams tepat precēties kaut ar angolietēm par kaut piecām štukām gabalā?


EOF