Ir tiešām vērts paskatīties, kā divi iesācēji mēģina airēt vienā ritmā. Otrais airētājs uzskata par neiespējamu pielāgoties pirmā kustībām, jo tas airējot tik bezjēdzīgā stilā. Priekšairētājs dziļā sašutumā paskaidro, ka pēdējās desmit minūtes viņa vienīgā nodarbošanās esot mēģinājumi pielāgot savu stilu otrā airētāja aprobežotajām spējām. Tad nu apvainojas otrais airētājs un prasa, lai pirmais nelauza galvu par viņu, bet labāk pamēģina pats cilvēcīgi airēt.
Jeb varbūt man labāk iet priekšgalā? - viņš piemetina, acīm redzot domādams, ka tad viss būs kārtībā.
Ar viduvējiem panākumiem viņi plakšķinās uz priekšu un tad pār priekšairētāju nāk iedvesma, viņš ir izpratis visu neveiksmju cēloni.
Zini, kas par vainu? Tu esi paņēmis manus airus, - viņš iesaucas, griezdamies pie otrā airētāja. - Mainīsimies.
Patiešām! Es arī visu laiku brīnījos, kāpēc man ar šitiem nekas neiznāk, - atplaukst otrais airētājs un viņi priecīgi maina airus. - Nu viss būs kārtībā.
Bet nekas nav kārtībā - arī tagad nav. Priekšairētājs gandrīz vai izgriež rokas no locītavām, lai tiktu pie airiem, kamēr otrajam airi katrā atvēzienā sitas pakrūtē. Viņi mainās atkal un nāk pie slēdziena, ka laivinieks vispār iedevis viņiem nepareizu komplektu. Lādot šo vīru, viņi atgūst savstarpēju draudzību un simpātijas.
Tā rakstīja Džeroms K. Džeroms 1889.gadā, bet nekas daudz kopš tā laika nav mainījies, laivinieki tiek lamāti joprojām.
EOF
3 comments:
Neattiecināsim to uz dzīvi un valdību, bet vasarā braucām ar laivu - bļin, tas Džeroms mums ir sekojis?
Nu bet Džeroms jau priekšvārdā norāda, ka viņa grāmatas skaistums nav meklējams literārajā stilā vai lietderīga izziņas materiāla bagātībā, bet gan tās vienkāršajā patiesīgumā, kas pierādās arī pēc daudziem gadiem. Jā.
Es jau sabijos un iedomājos, ka tu atstāsti kādu ainiņu no paša piedzīvotā. Bet nē, viss kārtībā, tikai citāts. Pheuuuu!
Post a Comment