Ziņoju, ka zem lietus (nē, Lietus) staigāt ir ne tikai noderīgi tikko apgrieztajiem matiem, kuri iegūst zīdainu spīdumu un vijīgumu, bet arī visam organismam kā kopumam, až vieglāk paliek un vareni brīvāk (un roka sāk rakstīt tā kā piederētu Andrejam Pumpuram vismaz), čakras izmazgājas un aura sāk spīdēt (un seja beidz spīdēt), kā arī elpojas ar sajūtu, ka puse mūža nav nosmēķēta.
Novēlu tādu pašu sajūtu arī Kītam Ričardsam, ne jau velti viņš bija atbraucis uz Rīgu un ar mani vienā trolejbusā vizinājās, gan jau ka meklēja savu dvīņubrāli, kurš par taksistu strādā.

Būtu pa atvērto logu svaigums lavījies iekšā jau senāk, tad varbūt arī šis gara darbs nebūtu tapis, tāpēc lai jums visiem lietus mājās, tas palīdz aizskalot aizbraukušā jumta pēdas, audzina sēnes, mazgā matus, veldzē miesu pēc jātiņa un vēl tur kaudzi visādu labu lietu dara. Kā sojas aizvietotājs gan neder, tur gaļu vajag.
P.S. Par to balkonu ir tā, ka pretējā mājā vienam balkonam dēlis atrauts vētras izdarību rezultātā. Ak jā, un viens ruds kaķis arī nebija īpaši apmierināts ar nokrišņu daudzumu.
EOF
2 comments:
Es pat varu diezgan droši minēt, kas bija trolejbusā braucošais Kītss Ričardss - viens RTU pasniedzējs, kura līdzību ar augšminēto personu Edžiņš atzīmēja jau tālajā 2005. gadā, kad stājāmies tur maģistratūrā.
Nezinu, pasniedzējs vai padevējs, bet viņa dvīnis jau pagājušā gadu tūkstoša beigās pelnīja maizei kā taksists vienā no lielākajām Rīgas taksomotoru kompānijām. Kaut gan nekas jau netraucē mācībspēkiem piepelnīties.
Post a Comment