2009/01/29
Biju internetā. Atradu nejēdzīgas lietas...
2009/01/13
Sniega prieks
Labvakar, cienītais lasītāj! Uzreiz saku - tīrā etiķī mērcēti šampinjoni automātiski neskaitās marinēti... tas gadījumam, ja kāds taisās nodarboties ar šampinjonu marinēšanas biznesu.
Bet vispār stāstelis būs par ziemu, kā jau to varēja sagaidīt no virsraksta, manis un esošā datuma. Precīzāk - par ziemas sastāvdaļām, kas sevī ietver sniegu, ledu, slēpes, smiltis, sētniekus, aukstumu, sāli, mēles likšanu pie dzelzs kliņķa, ūdeni, slidas, bļitkotājus, kā arī pārsteiguma momentu. Pēdējais gan attiecas uz nacionālajām īpatnībām. Tad nu pēc kārtas:
sniegs - sastopams reizēm pat balts (šeit un turpmāk aprakstītās pazīmes attiecas uz galvaspilsētu, sauktu par Rīgu ibo man kā šī dižciema rezidentam būtu grūti un arī nekorekti aprakstīt to, kādas šīs pazīmes ir Strūžānos) un pūkains, pie tam jebkur pilsētā. Pēc laika kļūst pelēks vai pat melns, bet ne visur;
ledus - sastopams zem baltā un pūkainā sniega, zem un blakus pelēki melnajam sniegam, zem un virs ūdens, kā arī pats par sevi. Jebkurā gadījumā spējīgs nodrošināt ar emocijām, kas parasti pieejamas daiļslidotājiem;
slēpes - atkarībā no to darinājušās firmas pagarina vai saīsina lietotāja krānu. Nav obligāti ar tām pārvietoties, saistītām pie kājām - pietiek uzlikt uz jumta bagāžnieka. Mašīnas bagāžniekā ieliktas slēpes savu funkciju neveic. Daži ar tām mēdz slēpot - un tā viņiem vajag;
smiltis - liecība, ka tuvumā mitinās sētnieks vai jūs esat nonācis pie vecu ļaužu pansionāta. Savienojumā ar balto un pūkaino sniegu rada kājām tīkamu pludmales efektu, ļaujot bez maksas trenēt kāju un sēžas muskulatūru;
sētnieks - mītiska un reizēm arī arhaiska parādība. Draudzējas ar smiltīm, veciem ļaužiem un slotu (arī ziemā). Sastopams kaisām sāli un smiltis uz slapja asfalta un sniega čupā, bet baidās no lāpstas un ledus, tāpēc konkrētās divas lietas neaiztiek;
aukstums - pieejams saldētavā un nelielos daudzumos serveru telpā. Mēra pīpēšanas ātrumā - jo aukstāks, jo ātrāk pīpē;
sāls - iespēja uz ielas izveidoto pludmali papildināt ar ūdeni. Ja pārkāpsiet sāls pavēlnieka smagās automašīnas izskatā privāto telpu, viņš jums kādu kaudzīti sāls uzmetīs uz mašīnas gurķu skābēšanai, savukārt no apaviem un bikšu/svārku galiem ņemto sāli var izmantot nelielu brūču apkopšanai un deguna skalošanai. Lai gan asfalts un bruģis neskābējas, tomēr šis mīts regulāri tiek pārbaudīts;
mēles likšana pie kliņķa - sakarā ar globālo sasilšanu, Eiropas standartiem un virtuālajām izklaidēm tiek praktizēta tikai attālinātos un necivilizētos planētas nostūros;
ūdens - ledus parastais stāvoklis;
slidas - ar tām pārvietojas hokejisti. Sētniekus neviens vēl nav iepazīstinājis ar doktrīnu, ka tam ir nepieciešams gluds ledus bez sāls un smiltīm. Daudzi ir dzirdējuši tikai to, ka sāli un smiltis nevajag;
bļitkotāji - iesalušo gulbju apbrīnas objekts, līdz šim nezināmā veidā saistīti ar drīzu ledus parādīšanos virs ūdens. Nekad neko nav dzirdējuši par nāvi, kur nu vēl par ēnu. Blaumani uzskata par ledlauža izgudrotāju;
pārsteiguma moments - lieta, ko sētniekiem, ceļu tīrītājiem un pārējiem Ivana Halturina garīgajiem pēctečiem nekādi nevar atņemt.
Salamat!
EOF
2008/12/31
Neturēt tuvu sejai
Labvakar, cienītais lasītāj! Vai kāds no jums kādreiz ir pieminēts Forbes miljonāru sarakstā? Es esmu. Teiksiet - tas nav ne Forbes, ne miljonāru saraksts? Pajāt, jūs arī tur neesat! Teiksiet - jūs esat pieminēti daudz biežāk? Pajāt, kriminālhronika un alimentu parādnieku saraksts neskaitās.
Tā, un tagad rakstīšu tiem trim cilvēkiem, kuri tika tālāk par pirmajiem septiņiem teikumiem - ir septiņi (tikos es sāku rakstīt) vakarā 31. decembrī, nesen esmu atgriezies no kārtējās ilgstošās pastaigas, sapratis, ka šogad esmu pietiekami bieži sagaidījis pusnakti negaidīti un nejūtu nekādu vajadzību, ne iekšēju, ne ārēju, speciāli gaidīt pulsteņa rādītāju satuvošanos, lai pa virsu alum, šnabim, tekilai, rumam, kalvadosam, portvīnam, absintam, odekolonam etc uzlietu šampanieti un pēc tam divas dienas mocītos ar uzpūtušos galvu. Tāpat es šovakar negribu redzēt cilvēkus, pietiekami viņus šogad esmu redzējis un kopā negaidīti sagaidījis pusnakti. Nolemts - šovakar palikšu mājās. Kaut kur mētājas balzāms, paciņā palikušas piecas cigaretes, на тугой конец ir Беломор-Канал un kaut kur tālu virtuvē vārās ūdens kafijai. Sākam.
Lai arī mani māc šaubas, vai jaunais gads sākas tieši tad, kad atkorķē šampi, tomēr neiedziļināšos tādos sīkumos kā Jēzus dzimšanas gada, mēneša un dienas apspriešanā, gregoriāņu kalendāra pārākuma par visiem citiem kalendāriem apšaubīšanā vai zemes trajektorijas koriģēšanā. Negribas. Šodien nē. Labāk vēstīšu vēstījumu, kas gada nogalē liksies visai banāls - kas tāds atmiņā paliekošs ir šogad noticis:
1) esmu saņēmies až 17 (ieskaitot šo) teksta gabalu uzrakstīšanai, pie kam jūlijā veselus (tikai bišku apslimušus) trīs plus tests. Testa rezultātus vislabāk raksturo vārdu salikums pжато бугогато;
2) esmu pamanījies nenomainīt darbavietu, kā arī novērot, ka cilvēki, kuru izkustēšanās no darba vietas ir saistīta tikai ar tekošo/krītošo vajadzību atrisināšanu un kafijas/tējas pagatavošanu, ir kašķīgāki, mazefektīvāki un lēnāki (visās izpausmēs) par tiem, kuri ekonomijas nolūkā vēl nav atmetuši smēķēšanu un līdz ar to regulāri skrien iedzīt naglu Veselības ministrijas un ozona slāņa zārkā. Iespējams, ka kustoties cilvēka organismā esošais šķidrums nepaspēj kļūt par bremžu šķidrumu;
3) esmu atkal atklājis angļu auto žurnālistus ar viņu brilliantly-brutal izteikšanās stilu. Te būs tikai viens no viņiem, bet pārējie nav tālu jāmeklē. Un ziniet - ja TV6 necūkotos un vienu Top Gear epizodi nerādītu piecdesmit divos atkārtojumos, pie tam velns zin kādos laikos, tad tas būtu mans mīļākais kanāls. Tagad jāskatās BBC ar svītrām, bet ko padarīsi - vismaz par velti;
(Runājot par žurnālistiem un žurnāliem (vairāk gan par lasītājiem) - tikko iekš Times uzdūros lasītāju sabalsotam ietekmīgāko cilvēku top 100 - un kas, das bļin, ir tas japānis? Un ja tas ir ietekmīgāko cilvēku tops, tad kāda banāna pēc pirmajā desmitniekā ir Mario tēvs, trīs tirliņi-aktieri, no kuriem viens nebalts, nevienam nezināms smilšains filozofs, divas izbadējušās sievietes, no kurām viena savulaik aizmigusi solārijā, fiziķis un divi caurkrituši politikāņi? Lai tikai tagad kāds iesmilkstas, ka valdība (da jebkura) ir stulba...)
4) atkal iepazinos ar socioniku un atjaunoju zināšanas par sevi. Arī es senāk, pirms gadiem pieciem, dzīvoju ar nesagraujamu pārliecību, ka esmu vienīgais, neatkārtojamais un visādi citādi brīnišķīgais. Tad viens ar socioniku aizrāvies meituks mani iepazīstināja ar manu soctipu - esmu intuitīvi ētisks ekstraverts. Kā spogulī...;
5) sadarīju vēl visādas lietas, kuru sīkāka uzskaite prasītu izcirst pusi no vēl atlikušajiem mūža lietus mežiem (lasītāj, izvēlies pats tīkamāko mežu nosaukumu).
Nu tā, balzāms ir nosūtīts svētceļojumā pa iekšām, cigarete palikusi viena un rakstīt kļuvis manāmi grūtāk, lai gan domu ir daudz vairāk.
Paldies visiem lasītājiem, komentātājiem, domubiedriem un domubiedrenēm, kā arī tām divām vieglas uzvedības sievietēm, kuras patiesībā tādas nav. Salamat!
EOF
2008/12/25
Veselīgie svētki
Nu labvakar, mani mazie lasītāji! Nestāstīšu ka nu jums pasaku par to, kamdēļ tik ilgi nerakstīju, jūs tāpat neticēsiet, labāk pastāstīšu teiksmu par Udo. Jautāsiet - kas ir Udo? To kā reizi es nestāstīšu, teiksmas arī nebūs, vārdu sakot - lasiet tāļāki.
Visa šitā padarīšana ar svētku svinēšanu vispār ir viens smieklīgs pasākums - ja vis' caur' gad' da jebko reklamē puspliks meitietis, tad ap novembra sākumu šai galvā tiek uzmaukta baltsarkana mice un turpat kaut kur slaistās sarkandegunains zoofīls, kurš amatu apvienošanas kārtībā arī kolas reklāmas aģents. Visi tipa zin, ka tā ir reklāma, bet iet un pērk. Ko? Da visu. Bet valstī krīze.
Tramvajā puisītis zvana mammai un skaļi stāsta, ka skolā bijis tas nenosakāma dzimuma un vecuma indivīds, kurš nevis Karlsons, bet gan sala tētis, vectēvs sals vai žurnāls Santa Klauss Marija Brandauers, kurā puisītis ātri vien, pēc paša vārdiem, sazīmējis fizruku Imantu. Aplauziens agrā jaunībā. Kas vēl notiks, kad atklāsies, ka stārķis patiesībā bija tētis. Bet krīze.
Iegāju (virtuāli) vienā ziņu lapelē un ātri ātri aizvēru ciet ibo ieraudzīju virsrakstu: Būtiski samazinājies maksājumu bilances tekošā konta negatīvais saldo. WTF? Sapratu divus vārdus, pārējie laikam lamu vārdi. Pareizi ir, es arī lamātos, ja man kaut kas būtiski samazinātos. Jo krīze.
Atvēru to lapu šodien un izlasīju, ka viss ir labi un vispār mums ir krutākā valsts uz zemes. Lai jau nu tā būtu, bet kāpēc tas ir jāpaziņo ar tādu seju, it kā katra diena sāktos ar klizmu, turpinātos ar ogļu rakšanu aiz polārā loka un noslēgtos ar dvīņu dzemdībām bez anestēzijas? Jo krīze?
Tikko austiņās iedziedājās Fredijs un teica, ka davai ka nu ierubam rubiļņiku jebšu Let's Turn It On. Silti iesaku visiem noklausīties. Vispār priecīgs puisis bija tas Fredijs. Bet mums krīze.
Bet īstenībā jau stāsts nav par krekliem un pat ne par krīzi (kas vissmieklīgākais), bet gan par idiotismu un nespēju saprast, ka tie kretīni (apzīmējums noklausīts trolejbusā, spriežot pēc tālākās divu 40-gadnieču sarunas - domāta valdība) ir tikai pašu atspulgs. Bet krīzes ta nav. Nu, tobiš smadzeņu nav, tas būtu pavisam precīzi, savukārt no smadzeņu neesamības izriet arī naudas neesamība. Tas nu tā, sīkums, daudz svarīgāka ir veselības saglabāšana pirms svētkiem, svētkos un pēc svētkiem, tādēļ pildīsim acu daktera norādījumus un tā vietā, lai blenztu TV kastē, iesim tīrīt sniegu, kā savulaik teica viens bārdains vīrs no tās pašas kastes, bet visi par viņu smējās. Jo krīzes vēl nebija.
Salamat!
EOF
2008/11/15
Veču skarbums
Labdien, manu jauko lasītāj, labdien šajā skaisti drūmi postvasarīgajā dienā! Pastāstīšu jums stāstiņu par seniem laikiem, kurus atcerēties, tieši tāpat kā klausīties šiten te minētās grupas, nav stilīgi, moderni un vispār tas bija tik sen, ka uz zemes vēl nekā nebija. Bet bija gan!
Bija biedri Arnolds un Silvestrs, plašāk pazīstami kā 800. sērijas 101. modeļa terminators un Jānis Rembo, bet piedalījušies arī tādos neaizmirstamos grāvējos kā Predator, Commando un Cobra da Rocky attiecīgi. Ir vēl šādi grāvēji, bet šie tādi pazīstamākie.
Var ņirgāties par Ārniju, kurš kā Ļeņins subotņikā stiepj baļķi, kurš viens pats ieņem nocietinātu salu, stiepjot sev līdz tādu amunīcijas daudzumu, kuras pietiktu vadam, kurš tiešām būtu nepieciešams konkrētās salas ieņemšanai. Var smieties par Rembo ar viņa meganazi, ar nebeidzamajām bultām, par nepārprotamo krutumu gan gaitā, gan sejas izteiksmē. Var smieties, bet...
Die Hard 4 - vecajo Vilisu un viņa meitu izglābj kaut kāds puņķains datortārps ar līku muguru un vāji izteiktām sekundārajām dzimumpazīmēm. Visu laiku grāvējs Matrix - tas havajietis visu daļu laikā staigā kā smagi kontuzēts un viss viņam jāpaskaidro. В каком смысле? В прямом, блин. Pēdējais hīts - Max Payne: čalis visu laiku kaut ko domā, kamēr sieviete viņu izglābj. Kaut kad senāk bija Independence Day - pasauli glāba smuglijs nēģeris un žīds zinātnieks, kurš beigās noteikti pieprasīja samaksāt. Tas pats Terminator 3 - galvenais ir kaut kāds uniseksa iemiesojums un histēriska sieviete. Un tā varētu turpināt vēl ilgi.
Vai tiešām uz šīs pasaules ir palikuši tikai pidari (saukti par gejiem, kad viņiem ir nauda), žīdi un nēģeri? Vai tiešām vīrieši no Marsa ir saņēmuši Venēras pavalstniecību? Kur ir mūsdienu Rembo, Kobra, Matrikss aka komando? Veči, kuri nesēž stundu domādami par Āfrikas badacietējiem bērniem, bet iet un dabon to paiku, veči, kuri staigā zābakos, nevis kedās, veči, kuri staigā ar plikiem torsiem tāpēc, ka tur ir ko redzēt, nevis tāpēc, ka to prasa filmas pamatdoma. Kaut gan kāda tur doma, tās domas ir vēl mazāk kā 80. gadu grāvējā, vienīgi specefekti pielikti...
Ilustrācijai - Commando. Ieskrien lāga Ārnijs istabā, kur sēž viens lohs un paziņo, ka viņa (Ārnija) meita ir nolaupīta. Rezultāts - lohs noķer lodi. Tāpat kā visi pārējie filmas gaitā. Un, kā dzied Prāta vētra - ...bet meitenes, bet meitenes pēc tam, kam pierādījums ir visas (nu labi - 99.5%) mūsdienu filmas - sliktais nelabais tiek aizšauts un tad nu jādzenās šim pakaļ. Savulaik to sauca par haltūru.
P.S. Lāga Ārnijs iekš Terminator pateica 17 dikti īsus teikumus, bet viņa I'll be back atceras visi. Vai kāds atceras kaut ko no tā, ko tas havajietis murmulēja iekš Matrix?
EOF
2008/11/02
Labi, ka nelīst
Ja divi cilvēki salīdzinoši regulāri satiekas, lai iedzertu, parunātu par šo un to un jauki nokniebtos, bet tad viens no viņiem sāk gribēt ko vairāk, tad...
... tad man ir brīvs vakars un pārdomas par to, kāpēc un ko no manis gribēja, uzsvaru liekot uz to kāpēc.
Bet liktenim tomēr ir humora izjūta.
EOF
2008/10/17
Smaids no rīta
Labdien, manu ekonomiskās krīzes nomocīto lasītāj!
Lai arī cik netipiski man tas būtu, bet vakar sagadījās tā, ka pievienojos urkšķētāju pulkam un sāku cepties par strādāšanu/nestrādāšanu, par to, kā strādā citi, apvainojos par to, ka man pārmet nestrādāšanu un līdzīgām nenozīmīgām lietām. Arī šorīt, braucot uz darbu, turpināju sāpēt savu sāpi (pēdējā laikā jau pārāk bieži to daru, pašam sāk apnikt). Un tad...
Pietura zem nosaukuma "Rīgas modes", atveras trolejbusa durvis un... Labi, ainas pilnībai - darbdienas rīts ap pusdeviņiem, līst lietus, laukā drūmi pelēks laiks, trolejbusā esošo sejas tikpat zemes pelēkas, es esmu iegrimis apcerē no sērijas cik-gan-viss-slikti. Un šajā brīdī atveras trolejbusa durvis, paverot skatu uz meiteni, kura ir atspiedusies pret kāpņu margām un sūc pienu. Pilsētā, kurā visi kaut kur skrien pārnopietnus ģīmjus savilkuši, stāv meitene - bez somas, vienkāršā zamša jaciņā, izlaistiem matiem, bezrūpīgu seju un vēl bezrūpīgāk no paciņas sūc pienu. No viņas stājas, no viņas sejas, no piena paciņas staroja kaut kas tāds... Nereālāk sen nebiju juties.
Un aizmirsu es savas pseidoproblēmas, savu cepšanos un drūmo laiku. Ko novēlu arī tev, manu reto lasītāj.
P.S. Pēc piena vēl neaizgāju, bet labi der arī kafija un cigarete.
EOF
Lai arī cik netipiski man tas būtu, bet vakar sagadījās tā, ka pievienojos urkšķētāju pulkam un sāku cepties par strādāšanu/nestrādāšanu, par to, kā strādā citi, apvainojos par to, ka man pārmet nestrādāšanu un līdzīgām nenozīmīgām lietām. Arī šorīt, braucot uz darbu, turpināju sāpēt savu sāpi (pēdējā laikā jau pārāk bieži to daru, pašam sāk apnikt). Un tad...
Pietura zem nosaukuma "Rīgas modes", atveras trolejbusa durvis un... Labi, ainas pilnībai - darbdienas rīts ap pusdeviņiem, līst lietus, laukā drūmi pelēks laiks, trolejbusā esošo sejas tikpat zemes pelēkas, es esmu iegrimis apcerē no sērijas cik-gan-viss-slikti. Un šajā brīdī atveras trolejbusa durvis, paverot skatu uz meiteni, kura ir atspiedusies pret kāpņu margām un sūc pienu. Pilsētā, kurā visi kaut kur skrien pārnopietnus ģīmjus savilkuši, stāv meitene - bez somas, vienkāršā zamša jaciņā, izlaistiem matiem, bezrūpīgu seju un vēl bezrūpīgāk no paciņas sūc pienu. No viņas stājas, no viņas sejas, no piena paciņas staroja kaut kas tāds... Nereālāk sen nebiju juties.
Un aizmirsu es savas pseidoproblēmas, savu cepšanos un drūmo laiku. Ko novēlu arī tev, manu reto lasītāj.
P.S. Pēc piena vēl neaizgāju, bet labi der arī kafija un cigarete.
EOF
Subscribe to:
Posts (Atom)