Ātras soļošanas posts

Labrīt, manu mazo lasītāj, kamēr te citi pa mežiem vazājas, es pat nevīžoju kaut ko te ierakstīt, jālabojas.

Tātad pagāja daktera noteiktās brīvdienas pēc Raunas rogaina, sāku es iet pie aļņiem uz darbu, bet miera jau nebija, vajadzēja izklaidēties, tad nu pieteicos duālam līdz uz Vārnukrogu, kur es biju paredzējis lēnām apmeklēt tradicionālos orientēšanās punktus, Elizabete, neskatoties uz mana velosipēda iebildumiem, gatavojās iekarot piedzīvojumu sacensību pjedestāla augstākos plauktus.
Vislabāk šo pasākumu komentēja mana darba kolēģe, apskatot endomondo aktivitātes: karsti, neviens no mājas laukā neiet, tikai Mārcis pa mežu skraida. Nu... skraidīt es tur neko neskraidīju, bet silti gan bija, ūdeni pēc finiša es mīlēju kā daži profesionālie sportisti svešas asinis. Duāls pa tam mācījās braukt ar riteni pa mežu (ako, ļoti labi mācīties, ir motivācija), peldējās un gaidīja mani.
Bet secinājumi ienācās: azimuts ir laba štelle, pirmoreiz izmantoju jau Kāpā, bet tur pirmajā dienā aptuveni zināju mežu, otrajā dienā skrēju kopā ar vecu vīru, kuram bija leģenda, trešajā dienā ātri vien atkliboju līdz finišam, ne līdz azimutiem bija, Vārnukrogā principā gāju pēc kompasa un tikai vienreiz pagāju garām mežam ar punktu, bet arī tāpēc, ka aizdomājos par skaisto, gaišo, mūžīgo kaut kādu huiņu kaut ko. Vārdu sakot, kompass ir dikti labs izgudrojums, it sevišķi šādā a'la Bumbukalns kartē:

(atkāpe par veco vīru otrajā dienā - melns uz balta nolikumā bija rakstīts, ka leģenda būs nodrukāta uz kartes, pirmajā dienā arī bija, bet es neredzēju, otrajā dienā bija uz atsevišķi paņemamas lapiņas, kuru es nepaņēmu, tāpēc arī sapriecājos par iespēju skriet duetā ar veco vīru-leģendas saimnieku, savukārt trešajā dienā leģenda atkal bija uz kartes plus vēl sieviete startā iedeva uz lapiņas uzdrukātu. Laikam gadījumam, ja nu pazūd karte, tad var bliezt pēc leģendas.)
Secinājums nr.2: pie siltuma ap 30 grādiem vajag ņemt līdzi ūdeni vai arī daudz ūdens. Vai arbūzu.
Nr.3, bet viņš bija ienācies jau pirms tam, šeit guva kārtējo apstiprinājumu: kedā aizmirsta skuja sākumā ir jautri, bet kad jautrība beidzas, tad uzreiz sākas skumjas un ilgas pēc vēsas pēdu vannas, bieza krēma, mīkstām zeķēm un vispār nuinafig šito jūsu sportu. Pievienojos Elizabetei: labāk dažas minūtes veltīt kedu izkratīšanai nekā pēc tam lūgties komandas biedram jūs nošaut nest.
Kā jūs saprotat, tad visa šī gatavošanās, potītes testi un morālā briešana bija veltīta diennakts tusiņam mežā, viņš arī Latvijas čempionāts rogainingā. Bet tad tapa šī fotogrāfija:

Oi nē, ne tā, es tomēr biju apenēs:

Nu lūk, bet pēc tam man sākās hroniskās vējbakas kāja pateica, ka viņa šādos apstākļos strādāt atsakās un pilnībā nestrādā vēl šodien, kas gan ir sīkums pret duāla iespēju pamosties Vācijā. Vēl tajā pasākumā pie tualetes mani atpazina bijušais klasesbiedrs, kurš man arī sāka stāstīt, ka pulsometrs ir štelle, tāpēc es sagaidīju izpārdošanu un iepirku šitādu:

Viņš arī laiku māk parādīt.
Tā kā uz vietas neko neatradu, tad iepirku no romiešiem nē, turīniešiem, viņiem tur ar līķautiem švaki, tirgojas ar pulksteņiem, tad lūk viņi man to mantu atsūtīja jau aiznākamajā dienā, par ko es biju tik priecīgs, ka pat viņiem samaksāju. Viss jau ir labi, aparāts strādā, atklāja man pulsu, tikai kāda man jēga no skrējējiem domāta pulksteņa, ja man viena kāja skaļi kliedz katru reizi, kad es viņu pie zemes pielieku? Pagaidām iedevu duālam, lai gatavojas gandrīz maratonam pēc sirdsbalss.
Ko vēl gribēju teikt... ak jā, paldies skriešanai, tagad vairāk laika riteņot, jo anatomisku dīvainību dēļ kāja sāp tikai staigājot, guļot un uz riteņa nesāp. Pagaidām plānos varbūt kādu magnētu, bet tā tautas rogaininga nieka astoņas stundas, pie tam ar nostaļģiju atceroties neapmeklēto Baldoni.
Un draugi mani veeeellloooosipēdisti, atšķirība starp jūsu apdzīvoto veloceliņu un Jaunciema gatvi ir tāda, ka uz gatves tu zini, ka tevi notrieks tieši tā fūre, kuru tu dzirdi tuvojamies, bet uz veloceliņa ne katrs braucējs nojauš, ka tieši viņš tevi notrieks.


EOF

Soļošanas posts

Labrīt visiem, steidzu pavēstīt, ka ārā ir vasara, ja nu gadījumā jūs nesekojat ierēdnes Unas tekstiem internetā. Un aiziet.

Īlens dibenā turpina mani vajāt, ja tā to drīkst noformulēt, un bija mani aizdzinis līdz Raunas novadam ar sekojošu vazāšanos pa apkārtnes ceļiem. Kāpēc pa ceļiem, jautās tie lasītāji, kuri ir iepazinušies ar duāla situācijas izklāstu? Lūk kāpēc.

Ar sarkano ir tas, kas izdevās, ar zilo diženie plāni. Ar plāniem bija tā - saņemot karti, acis mudināja dibenu doties uz leju, kur punkti salidzinoši kompakti izskatās un ir, kaut gan vērtīgāka ir kartes augšējā daļa (ja dala karti pa horizontāli caur startu/finišu), viņa arī vieglāka un ātrāka.

Atkāpe par personālu - šoreiz biju savācis darba kolēģi, ar kuru klīdām pa purvu Ķemeros un vēl vienu darba kolēģi, viņa arī netiešā priekšniece, kura savulaik izteica vēlmi pārbaudīt, kas ir rogains un kura brīvo laiku pavada laivojot, slēpojot, riteņojot, bet kā izrādījās, tad ne skrienot.

Atpakaļ pie plānošanas - vēlmes pēc sausām kājām tomēr ņēma virsroku un izvēlējāmies doties uz ziemeļiem. Pēc aptuveniem aprēķiniem un savu spēju novērtējuma (es pēc purva uzkāpu uz stereoīdiem un kolēģis magnētā uz 6km distanci tērē stundu) pie 50. punkta mums vairs nebūs laika uz 55. un jāiet uz 56., pie tam skatoties pulkstenī, pietiks laika līkumam uz 64. vai nepietiks.

Realitāte sāka smagi atšķirties no teorijas jau pa ceļam uz pirmo punktu, kad kolēģe diezgan konkrēti atteicās skriet, līdz ar ko mūsu vidējais ātrums distancē pietuvojās dienvidu brikšņu bridēju ātrumam un labo ceļu priekšrocības izzuda.

Lai nu kā, bet novērojumi un secinājumi ir:
1) pa ceļu ir jāskrien, uz to arī norāda distances izlicēji, teritorijās ar labu ceļu tīklu punktus izliekot retāk kā mežos un purvos, tādejādi it kā sadalot dalībniekus tajos, kuri ātri pārvietojas, bet ne pārāk orientējas un lēnajos orientieristos (it kā tāpēc, ka lasiet nākamo punktu);
2) maršruts ir jāplāno tā, lai draņķīgākā porcija iekristu sākumā vai gaismā, ko apstiprināja cilvēki, kuri nāca mums pretī tad, kad mēs gājām laukā no Raunas (neieredzu priekšniecībuvajadzēja skriet) un kuri mūsu teorētisko maršrutu bija veikuši pretējā virzienā, ar svaigiem spēkiem un gaismā izbrienot pa mežiem/purviem/jaunaudzēm, bet uz finišu devās pa gludu lielceļu;
3) nevajag arī iekrist lamatās un tēmēt tikai uz grūtākajiem punktiem, reizēm tamos var arī mierīgi noziedot tāda maršruta labā, kuru ir viegli mainīt;
4) uz ēšanu un dzeršanu distancē var ietaupīt, iepērkot sporta dzērienus, batoniņus un želejas - pie tādām cenām tos produktus pat ostīt bail, kur nu vēl laizīt vai kost. Nu bet ja ķīmija un medicīna asociējas ar alķīmiju un homeopātiju, tad nekas cits neatliek.

Tagad vairāki atgādinājumi man:
1) nevajag savākt pēc iespējas vairāk pazīstamo vienā komandā, vajag vienu vai divus, vēlams ar līdzīgu fizisko formu;
2) ja ir teorijas, kā varētu novērst kādu praktisku bēdu, tad nevajag apstāties tikai pie teorijas un tomēr nosiet apavus ar makgaivereni un potīti ar elastīgo lentu (paldies, dakter, par 5 brīvām nedēļām);
3) dzeršanas sistēma ir varens izgudrojums, bet jāpiestrādā pie caurules novietojuma, jo dažas egles un alkšņi gribēja viņu paņemt sev.

Viss, gulēt, nākamreiz vairāk.


EOF

Purva bridējs

Labrīt, mans pēc vasaras laika dzīvojošais lasītāj! Lai vasaras laiks liktos mazāk pēc vasaras, stāsts būs par 19.janvāri un vēl varbūt kādu datumu, bet tad jau izlasīsiet paši.

Tātad sākums bija tā - liku lietā vienu no saviem daudzajiem talantiem un savācu zonderkomandu, kur viens zin, kur jāiet, otrs zin, kā jāiet, bet trešais palīdzēs pirmajiem diviem nest mani uz finišu, kurš aiz trejdeviņiem kalniem nē, bet tur pāri Slocenei, gar Kaņieri un tad vēl nedaudz pa purvu ir klāt. Teorijā jau skaisti, praksē bija skarbāk. Komandā bijām četri, komandu sauca Siltumsūknis ir OK, ja kāds zin, ko tas nosaukums nozīmē, tad pasakiet man arī, būšu izbrīnīts. Komandas sastāvu mainīju reizes trīs, jo tad vienam potenciālajam kāja salūza nē, bet uz to pusi, tad vēl cilvēkiem bija pretenzijas pret aukstumu, tad vēl kas, bet nu beigās bija tā:
darba kolēģis Jānis, savulaik aktīvs, pēdējos gadus neregulārs orientēšanās apmeklētājs, pēc astoņām stundām mēs ar viņu gājām vienādā tempā, kvalitatīvs iekšējais kompass;
bijušo studiju biedrs un pilsonis Agnis, vienkārši aktīvs apmeklētājs, es viņu ienīstu, jo viņš nelūza purvā, arī pirmo reizi ar kompasu purvā, vilka to iekārtu laukā vietā nevietā, nu gluži kā es to būtu darījis, ja man būtu kompass, pēc astoņām stundām bija kaitinoši enerģisks;
Ģirts, ceturtais dalībnieks, aktīvs orientierists, kā arī taisnu ceļu un sausu vietu nemeklētājs, vienīgais, kurš piesmēla arī gumijas zābakus.

Mans veselais saprāts vai tas, ko es par tādu saucu, cīnījās ar īlenu dibenā vēl iepriekšējā vakarā, bet kad tevi skaistā, saulainā dienā izlaiž skaistā, saulainā pludmalē, tad atliek tikai aizsprādzēt somu un cerēt, ka visi mūsu purvu plēsēji ir nosaluši.

Karte nav mana, aizņēmos no kaimiņu komandas, jo savu es pēc pasākuma kaut kur, emm, ieliku.

Konkrētā maršruta gājēji, viņi arī uzvarētāji, neko jaunu neizdomāja, viņi vienkārši vāca visus punktus, savukārt mēs sākām ar brišanu uz X, kas vispār bija kaka jautājums, jo vairums vēl brien kopā un apmaldīties grūti. Pēc tam mēs Ģirta virsvadībā devāmies uz N un šī procesa laikā es sāku ienīst Agni un necienīt Ģirtu, jo pirmais gāja pa priekšu un nelūza purvā, atstājot šo prieku man, savukārt otrais apstājās uz takas, palūrēja debesīs, ar roku norādīja apmēram 90 grādu sektoru un teica, ka punkts ir tur. Priecē tas, ka Ģirts tomēr piesmēla savus gumijas zābakus, nepriecē tas, ka viņa norādītajā sektorā bija tikai purvs, punkts bija vairāk pa labi. Tālāk seko jaukākās atmiņas par pasākumu, uzreiz aiz finiša sasniegšanas jaukākās - gājiens pa aizsalušo Sloceni. Jo pēc tam bija purvs, purvains mežs, mežains purvs, purvains purvs, purvainas purvaina meža stigas un labi, ka es vairs nedzīvoju Purvciemā.
Lēnām pret pastaigu es sāku protestēt jau pie %, jo mani gauži nevilināja iespēja brist purvā, ja ir iespēja iziet uz gluda ceļa, pa kuru doties uz finišu, pie reizes paķerot vēl kādus 3-4 punktus, skaļi es to darīju pie U, bet mani neviens neklausīja. Un te liriska atkāpe.

Sākotnēji komandā bija plānots cilvēks, kurš grib turpināt dzert un pīpēt, bet tam klāt pielikt ilgas ekskursijas nezināmā apvidū. Ja mēs tiešām būtu tikai trīs, tb Jānis, es un apvienotājs, tad mēs tā arī būtu darījuši, gājuši pa ceļu un pēc tam lepotos, ka nemaz jau neesam noguruši. Jo nevar apvienot neapvienojamo, klausiet Preobraženski. Tāpēc, lai arī tur es par komandas biedriem labi nedomāju (izejiet bez treniņa ziemā purvā kilometrus 10, ko jūs domāsiet), finišā un pēc tam es domāju, ka man tomēr ir talants savākt labu komandu, kura mani iznesa.

No U uz Ю visā dailē atklājās atšķirības starp slinku orientieristu un neslinku - Jānis pagrozījās, paostīja gaisu, pakasīja cepuri un gāja, kā izrādījās, precīzi uz punktu, savukārt Ģirts pa tam bija izbradājis visu purvu, bet Agnis tur vispār lokus meta un bebrus gaiņāja.
Pie Щ ja bija pilnīga tumsa un nu jau arī Jānis iestājās par to, ka jāiet pa ceļu uz finišu, nevis jāatkārto uzvarētāju ceļš caur purvu. Ķemeros bija iespēja paņemt vēl vienu punktu, bet kājas teica nē un balsoja par siltu telpu ar iespēju sēdēt. Nekas, nākamreiz, 2014.gada 1.februārī, kaut kur pie Kalnciema vairs nepieļaušu šādu nolaidību.

Secinājumi. Arī cilvēks bez iepriekšējas vispusīgas sagatavotības izdzīvošanā un pieredzes maršmetienos var ziemā caur purvu pie -15 noiet 25km, tikai jāiemācās klausīt sevi, jo tajā zālē, kur visi ģērbās, es skaļi stāstīju, ka vajag vilkt neoprēna zeķes (ko pats izdarīju), nosiet kedu/zābaku augšu ar makgaivereni, līdzi pieķerot auklas un ēst/dzert ik pa divām stundām, gribas vai negribas. Rezultātā kājas man bija siltā ūdenī, toties auklu galos, bikšu galos un uz kedus augšējās daļas bija Sniegbaltītes cienīgi ledus bumbuļi. A, un par ēšanu man regulāri atgādināja Agnis, bet kad es pats atcerējos par savu šokolādīti, tad ar viņu arī zobu salauzu. Nu un kā jau var noprast no visa šī bēdu stāsta, tad iešu vēl, baidieties, vilki, bebri un ogotāji.


EOF

Purva bridēja prikvels

Labs vakars, es gan nē.

Pēc nelielās pastaigas Dobeles krietni vien slapjajos smiltājos ir pagājis kāds laiciņš, až jauns gads iestājies un duālam dzimšanas diena arīdzan, bet tas viss ir štrunts salīdzinot ar to, ka pildīju savus draudus un veltīju nedaudz laika veikalu apmeklējumiem un iepirku gan kājās, gan mugurā vairākās kārtās velkamo, par ko arī stāsts.

Tātad īsumā secinājumi pēc pirmā rogaina: intensīvi kustoties aizmirstam par bieziem un siltiem un dabīgiem materiāliem. Vecmāmiņas adītajā triju kārtu vilnas džemperī ar alnīšiem/kurmīšiem ir labi dārzā pie grila gaļu gaidīt, bet kad pienāks laiks bēgt no kaimiņa badīgā suņa, tad nepalīdzēs ne alnīši, ne kurmīši. Daļu par dabīgajiem materiāliem es zināju jau pirms tam, daļu par biezajiem un siltajiem uzzināju svīšanas procesā. Jo raugi, ja tu, lasītāj, esi būvēts tāpat kā es, tad pie slodzes tu sāc intensīvi svīst, kas liekā siltuma aizvadīšanai ir labi, bet kā blakusparādība ir slapjš apģērbs - un ir atšķirība starp slapju dibenu vilnu un slapju vāveri mākslīgo  šķiedru. 

Iepirku tātad rudenim paredzētas bikses ar pavisam plānu siltinājumu, jo dibens un kājas man ir ar formu un saturu, kurš (saturs) kustības laikā gan jau ka kompensēs minimālo siltinājumu. Kreklu un jaku man piespēlēja labā draudzene haļava, cimdi zeķes zābaciņi, tālu tālu staigā viņi man jau bija. Visu biju izmēģinājis atsevišķi, tagad nobriedu ietērpties kā uz purvu tur starp Ķemeriem un Smārdi. Tā kā ideja mani piemeklēja salīdzinoši naktī un salīdzinoši brīvdienā, tad bija izvēles iespēja - ņemt līdzi kaķi vai neņemt līdzi kaķi. Veselais saprāts (un dzīvnieka nosodošais skatiens) uzvarēja un gāju bez kaķa.

Ideja pastaigai bija kā māja, tikai atkal izpildījums pievīla - iecerētā viena meža vietā biju divos, jo pirmais likās stipri par maz, savukārt otrais sāka apnikt jau pusceļā, bet pēc tam es apmaldījos.

Secinājumi par ģērbšanos gan ir ienākušies: plānas bikses kustoties ir labi, elpojošs krekls ir labi, kalnu slēpotāju jaka ir labi. Tiesa gan, sākotnēji es pa vidu starp elpojošo kreklu un elpojošo jaku ievilku ne gluži elpojošu siltumizolāciju, kuru novilkt man ienāca prātā tikai tad, kad elpojošais krekls jau bija noslīcis tajos sviedros, kurus izlaida sev cauri, bet kurus siltumizolācija atteicās pieņemt tādos apjomos, jo inventerizācija lūk. Tagad es sapratu arī, cik ļaunuma pasaulei ir atnesušas siltās garās apenes - es te sūdzējos, ka nevarēju sniegā kāju pacelt, jo lūk termobikses man pieķērušās, tagad viņu nebija un es sajutu, ka arī garie zābaki (kuri nav Magnum ražoti) nav ilgai staigāšanai paredzēti - no visādām neražām aizsargājoša zole, vienmēr siltas un aizsargātas pēdas un potītes ir labi, bet tomēr es netaisos pastaigāties pa mīnu laukiem, forsēt dzeloņstiepļu aizsprostus un spārdīt bruņuvestē tērptus ļaunos slēpotājus. Toties soma rullē - pleci nesāp, iekšā vietas nelielam vjetnamietim un skriet arī netraucē. Nu... es gan neskrēju.

Vārdu sakot man ir nepilna nedēļa laika uzrakstīt testamentu piestrādāt pie sīkumiem un tad iet aplūkot māksliniecisko ainavu no priedītēm un ūdeni.

EOF

Apšaubāmais sports

Labdien, cienītie un visi citi lasītāji, pastāstīšu stāstu par to, kā es mežā jaunavību padirsu.

Ilgus gadus dzīvoju mierīgs un laimīgā neziņā par cilvēkiem, kuri labprātīgi iet mežā (vai purvā, mums te viens bez otra nu nekādi) un nenāk no turienes stundām laukā, pārtiekot tikai no kartes, kompasa un nekaunīgi apzagtu vāveru ziemas krājumiem, bet tad Elizabetei, kura pazīstama ar segvārdu duāls, aizgāja ciet (vai atnāca vaļā) un viņa runāja vairs ne tikai par šmotkām, sitamiem tulkiem un citām pasaules problēmām, bet arī par kartēm, kompasiem, vāveru ziemas krājumiem un sitamiem tulkiem, tāpēc nācās ka nu mobilizēties un aiziet paskatīties, kas tik jautrs ir tajā padarīšanā, kur iesaistīta sinhronā slīkšana purvā, no dibena krītošas kājas un pasākumu komplekss Bļaaaaaaa, kur mēs atrodamies.

Teorija: iešanu pār laukiem izdomāja astrālie austrāļi un nosauca savā vārdā, bet pēc tam atjautīgi cilvēki izdomāja bakronīmu ar aptuvenu tulkojumu Skarbas grupveida aktivitātes ar bļaaaaaaa, kur mēs atrodamies navigācijas un izturības elementiem. Rogains, vārdu sakot.

Nav jau gluži tā, ka es mežā neesmu bijis, bet nepazīstamā bijušajā tanku poligonā, kurš tā jau ir purvains, bet tagad vecajos tanku ceļos un grāvjos ir iepildīts papildus ūdens, kas apsegts ar sniegu, četras stundas un gandrīz pilsētas apģērbā... nē, tā vēl nebiju bijis.

Te ir starts un finišs: http://ieej.lv/PyJ
Rekreācijai izcili piemērota teritorija, vai ne?

Vīzija bija daudzsološa: melīgie cilvēki apsolīja -20, man bija kompass un silts ziemas apģērbs. Realitātē bija +2, kompasu es izmantoju trīs reizes, pēc kam atdevu saimniecei, un siltais ziemas apģērbs man sāka apnikt jau ap pirmo kontrolpunktu. Un vēl vajag plānot, nevis brist tur, kur ienāk prātā. Un vēl vajag atbilstošu ekipējumu, ar kura iegādi es tagad esmu aizrāvies, lai gan no mežiem man ir bail un uz Smārdes purvu es nebraukšu, jo tur var līst tikai galvā sisti indivīdi ar suicidālām tieksmēm un antisociālu uzvedību... oi, aizrāvos.

Tātad secināju uz savas ādas un putainā dibena, ka apģērbs, ar kuru ir labi bargā ziemā iekāpt klajā laukā, uzlikt uz punkta instrumentu (ģeodēzisko) un nekustīgi tur stāvēt minūtes 20, nav piemērots brišanai pa sniegu atkusnī. Visvairāk gan pasākumu izpagānīja siltās apenes, kuras sasila, sasūcās sviedrus un tik ļoti pieķērās savam saimniekam (man), ka katra kājas pacelšana jau sāka līdzināties stundai sporta zālē. Nekas, gan es viņām atriebšos, nākamreiz atstāšu mājās.

Vēl par ekipējumu: ir labi novērtēt ne tikai savas iespējas, bet arī vajadzības. Ja es taisos orientēties, tad nevajag kompasu ar visu mērogu karšu skalām un GPS komandcentra caurlaidi, ja netaisos visu laiku skriet, tad labāk iepirkt biezākas bikses, ja naudas nepietiek, tad vajag nozagt un nopirkt magnuma apavus, jo manas pēdas apliecinās, ka nekādi ecco-šmeko, timberlandi-bimberlandi, 5.11-485 tuvumā nestāv ērtumā un, galvenais, ievalkāšanas ātrumā. Tiesa gan, viedoklis šajā jautājumā ir jāprasa katram savām pēdām, es zinu cilvēkus, kuri visērtāk jūtas kirzas zābakos, bet es savu izvēli esmu izdarījis. Un dzeršanas sistēmu es arī iepirkšu, slāpes ir drausmīgs posts, kā rakstīja Dž.K.Dž..

Vārdu sakot visiem rekomendēju izmēģināt šo grupveida aktivitāti, vēlams pirmajā reizē ziemā un purvā kā man, lai ir pārsteigumu pilna pakaļa un jauns izklaides veids.

Viss, par veselīgo dzīvesveidu atrakstījos, jāiet iedzert un uzpīpēt.

P.S. Meklēju komandas biedru-sievu vai otrādi, vēlams ar savu auto, auto fotogrāfija nav obligāta.


EOF

Ekomeniskais biolauks

Sveiciens novembrī, mani dārgie dabas un apkārtējās vides draugi! Joprojām stāsta par Udo nebūs, tikai par ekoloģiju globālā mērogā.



Savulaik gāju skolā, tajos senajos laikos kruta bija sarunā lietot priedēkļus super un ultra: supermašīna, superkrēsls, ultraspilgtums un ko tik vēl var izdomāt. Gāja gadi, cilvēces slinkums auga un stilīgi kļuva visam priekšā likt mazo burtu i: iTelefons, iDilles, iDeja, iEleja un tā tālāk. Augot cilvēces apzinīgumam, tagad modē ir visam pievienot eko un bio, pēdējo var lietot arī savienojumā ar mazo i burtu: ekovate, biopaika, ibiošmiga, bioekoatomelektrostacija, bioloģijas fakultāte. Tāds nu lūk uzstādījums, tālāk sliktāk: kāds man var paskaidrot, kas ir tas bio un eko?



Ja nevar, tad es pats paskaidrošu: bioloģija, ibio, ir grieķu saliktenis ar nozīmi zinātne par dzīvību. Bioloģiskā pārtika tad sanāk kas - zinātniski dzīvā pārtika? Viņa ko, kustas, kad es viņu ēdu un lamājas latīņu valodā ar atsaucēm uz grieķu dabaspētniekiem? Biocilvēka visilustratīvākais piemērs varētu būt tuvējā mūžamežā no jaunām eglītēm izaudzētā būdiņā svaigi nosalis efeju apvīts vegāns, kuram no labās auss jau izspraucies maurloka asniņš.


Vairumā gadījumu par eko un bio skaļi runā indivīdi, kuri šķiet ir nevis tupa bastojuši ķīmiju, fiziku un bioloģiju, bet no skolas izmesti jau pirms šo priekšmetu sākšanās. Anē, uz dažu ķīmijas stundu tomēr ir būts, jo cilvēki zin, ka ķīmija ir kaitīga, savukārt par fiziku klusē, pie tam nevis kāda atsevišķa viela vai to sajaukums ir kaitīgs, bet ķīmija kā tāda. Malači.

Vēl cilvēki ar melniem briļļu rāmjiem un aitrubām sēž kaut kur uz Miera ielas unspriež par ekoloģiski bioloģisku dzīvesveidu, tikai vēl nevienam to nav izdevies apvienot, kur nu apvienot, vai vispār kāds ir aizdomājies, cik savienojami ir šie abi jēdzieni.

Bioloģiskie produkti zem sevis nozīmē, ka mēs no dabas tikai ņemam un neko nedodam pretī, ja nu vienīgi savu biokaku, jo viss pārējais ir ķīmija, nē, ĶĪMIJA. Eko zem sevis nozīmē, ka mēs kā reizi dzīvojam idealizētā saskaņā ar dabu, pēc iespējas mazāk tamo traucējot un izmainot. Un tagad pastāstiet man, kā var visu laiku ņemt no dabas un turpināt sevi saukt par ekomudaku ekocilvēciņu?

Tātad - plastmasas logi nav bioloģiski, tamie ir ekoloģiski, jo taisīti no bijušām plastmasas pudelēm, kuras tagad nevis mētājas apkārt, bet nelaiž aukstumu no mājas laukā. Bioveikalā nopērkamā paika ir bioloģiska, bet nav ekoloģiska, jo tu tagad apēd no zemes uzsūktās barības vielas, kuras dabai neviens neatdos atpakaļ, jo bio taču, ķīmija slikts. Pelmeņi ir visekoloģiskākā pārtika, jo tur ir sagāzts iekšā tas, ko atsevišķi ieēst nevar, tādejādi izmantojot izejmateriālu pilnībā.

Vienīgā nozare, kas mūsdienās apvieno bio ar eko, ir naftas rūpniecība - tas gan tur strādājošajiem nav pašmērķis, bet līdzeklis ēst maizi ar ikriem, bet rezultāts ir ekoloģiskāks un bioloģiskāks par dažu labu no koka drāztu puisēnu.

Viss, saguru tik daudz rakstīt pēc gada, pavadīta tviterī.


EOF

Dzelžaini hromētā loģika

Sveicināts, mans retais lasītāj! Jāņu dienā pastāstīšu tev par to pašu, par ko gandrīz vienmēr, par vērojumiem dabā internetā.

Ieraudzīju kaut kur rakstu, ka autovadītāji kļūstot aizvien bezatbildīgāki. Nu ko, man jau patīk palasīt par citu cilvēku nepilnībām, uzreiz pats sajūtos labāks, jāiet lasīt. Neko jaunu neuzzināju, tik vien to, ka nevajag pālī braukt, sēdināt bērnus pie stūres un tehniskā apskate arī nav mudaku izgudrojums, bet interesantākais bija komentāros, jo raugi, aptuveni puse komentētāju izteicās par to, ka stulbā valdība, zog maitas, ceļus neremontē, lai tiek ar sevi galā un tad pārmet mums, inteliģences ziedam un piecu kontinentu lepnumam, jo mēs (zieds un lepnums) audzinam tikai ģeniālus bērnus, kuru braukšanas prasmi pārspēj vienīgi pohaini/dzēruši senči un sava auto tehnisko stāvokli mēs pārzinam labāk par kaut kādu tur duraku Antenas ielā. Tā lūk jā.

Attaisnojums epohāls - jūs ceļus neremontējat, nav ko pārmest, ka mēs pālī braucam. Man sētnieks pagalmu neslauka, aiziešu kāpņu telpu piedirsīšu. Man arī maksā maz, aiziešu veikalā kaut ko nozagšu.

Un tad vēl tie stāsti, ka lūk radinieks vai kaimiņš vai šoferis darbā izdzer polšu un mierīgi brauc (par sevi parasti kaut kā kautrējas stāstīt), labāk kā skaidrā. Es arī tādus stāstus zinu, es arī šo stāstu varoņus pazinu. Labi cilvēki bija, pēdējo reizi brauca un aizbrauca vieni.

Sarunāsim tā - vienreiz stāstu un neatkārtoju: nevajag jaukt autopilota un savas darbības. Pēc tā pieminētā polša automātiski ieslēdzas autopilots (vispār viņš ieslēdzas stipri ātrāk, bet paliksim pie polša). Autopilots pats nedomā, bet atkārto kādas agrāk veiktas darbības, pedāļu spiešanu, ātrumu pārslēgšanu, distances ievērošanu. Arī es esmu pārvietojies un strādājis zem autopilota vadības un neko, daudzi neievēroja. Bet atkārtoju, autopilots tikai atkārto zināmas darbības, viņš pats neko neizdomā - ja uz ceļa visi brauc plūsmā, tad viss ir jauki, distanci ievērojam, mājās tiekam, jāsaliek kārtējais dators - lūdzu, tur lielu gudrību nevajag, arī ar atslēgtām smadzenēm salikšu, toties kā notiek kaut kas neparedzēts, ezītis uz ceļa izlido vai tur kāds uzdod jautājumu, ko es domāju par Grieķijas īstenotajiem budžeta konsolidācijas pasākumiem, tā autopilots uzkaras, sāk raudāt un aiziet gulēt. Par sekām pēc tam bieži var lasīt avīzēs.

Viss, iešu meklēt sētnieku. Vai kāpņutelpu.


EOF