Par dibeniem jau laikam

Labrīt atkal, manu mazo draudzīgo lasītāj! Pastāstīšu tev stāstu par dvēseles skaistumu. Un nepārlasi jau kuro reizi virsrakstu, par to arī būs.

Šis gads ir ievērības cienīgs ne tikai ar to, ka mums visiem par gadu mazāk jāstrādā, bet arī ar to, ka jaukā filma Basic Instinct beidzot paliek pilngadīga, līdz ar to ir cerības, ka trešo daļu nevienam neienāks prātā uzcept, pensionāru sekss uz lielā ekrāna varētu neattaisnot uz to liktās finansiālās cerības. Krietno Akmenes jaunkundzi, pazīstamu arī kā Sharon Stone, tas varētu arī neapturēt, bet man domāt, ka Holivudas jaunā paaudze sāks protestēt un teikt, ka nu cik var bez biksītēm staigāt, ļaujiet mums arī kaut ko parādīt. Vai arī neparādīt.

Tātad par Akmeni - ja skatās tik kritiski, cik vien tas iespējams bez domas par palīdzību viņas dzimtas turpināšanā, tad jāsaka, ka nekas jau tur nav, tik vien kā skaista seja un kaulains korpuss bez īpaši izteikta reljefa, taču...

Kaut kad gadījās redzēt filmu neatceros kādu, bet tur piedalījās mūslaiku skaistuma etalons varbūt arī nē, bet pretendente uz to Lapsa alias Megan Fox - tagad vismaz zinu, par ko domāt, kad starp vannu un sienu pūšu silikona hermētiķi. Andersone gan to hermētiķi vairāk lietoja, bet tad autobūves eksperti drošības spilveniem noteica maksimālo izmēru un tante kļuva neaktuāla. Ziniet, kā pirmo kāzu nakti pavada īsteni nūdisti? Kažokos un ietinušies segās. Kāpēc? Tāpēc, ka caurām dienām ir skatījušies uz plikņiem, kāds tur vēl sekss, bet ja ietinas segā - uhh, kā uzbudina! Līdzīgi ir ar šīm mūsdienu skaistulēm - cienītās, jūs kaut kā nepareizi saprotat vārda apģērbs nozīmi un tas, ka jūsu dibens, hermētiķis un ausis izmēra, tvirtuma un iesauļojuma ziņā atbilst kinoekrāna standartiem nebūt nenozīmē to, ka tas ir skaisti.

...taču ir kaut kas, kas ne tikai netraucē skatīties uz cienīto Šaronu, bet velk skatīties uz viņu atkal un atkal. Kaut kas, ko apzīmē ar vārdu sexy. Sīkāk to izskaidros Elizabete, bet jēga ir aptuveni tāda: ja ar sievieti gribas parunāt pirms un pēc, tad viņa ir sexy, bet ja kārojas, kaut tas ātrāk beigtos un beidzot varētu uzpīpēt, tad viņa ir sexual vai arī jūs esat aizgājis pie kādas no Latvijas princesēm.

Kāpēc es par šito sāku rakstīt? Viena paziņa izteicās, ka viņas dibens ir tvirtāks kā Stounai un krūtis arī lielākas. Piekrītu, it sevišķi tai daļai par dibenu, bet līdz tam tomēr ir jāizaug, lai saprastu, ka ne jau dibenā ir laime. Kāda cita mana paziņa lielās ar savu maģistru un visaptverošām zināšanām, bet par vīrieša neesamību 30 gados kautri klusē. Te nu atkal jāņem talkā mana saprātīgākā puse un jāsaka, ka sieviete vispirms tomēr grib dzirdēt to, ka viņa ir skaista un tikai pēc tam, ka arī gudra, bet tikai tad, ja sieviete būs gudra, viņai to teiks tieši šādā secībā. Kalambūrs? Da nē, vienkārši - ja visur un vienmēr iet ar izriestām krūtīm abās pusēs izgriezumam, tad ir grūti pamanīt diplomu čupu augsti paceltā rokā, savukārt turot sev priekšā uz kartona salīmētus visus izglītību apliecinošos dokumentus nevajag brīnīties, ka neviens nepievērš uzmanību brīnišķīgajai vietai, kur mugura kļūst par dibenu.

Kāpēc es šito sāku rakstīt... tāpēc, ka skaistu sievieti nevar iesprostot noteiktajos modes žurnālu standartos, skaista sieviete ar sevi piepilda visu telpu. Un nē, Meganas acīs nav redzama doma, tas ir satraukums par to, vai mute pareizi atvērta.

P.S. Cienītie anonīmie lasītāji, es vecgada vakarā iedomājos arī par jums - kaut jūs šogad pārstātu baidīties rakstīt komentārus.


EOF

Jaunulis

Labrīt, mans sasvinējies lasītāj! Laipni aicināts 2010.gadā, kurā mēs kārtējo reizi izdarīsim tikai daļu no tā, ko dzērumā sasolījām vecgada vakarā!

Personīgi sev es apsolīju vairāk rakstīt šeitan, jo tagadējo ierakstu intensitāte sāk tiekties uz cara Ivana Bargā un aizbēgušā kņaza Kurbska saraksti - 17 gadu laikā sešas vēstules. Vēl es sev apsolīju veselīgu dzīvesveidu (nu labi - veselīgāku kā līdz šim), jo tomēr savādi sagaidīt jauno mājās un skaidrā.

Nu labi, pietiks jau, nav iedvesmas, kad atnāks, tad arī rakstīšu, bet pagaidām - laimīgu jauno tīģergadu!

P.S. Lai kā man patīk, ka Elizabete mani pieminējusi arī šīgada jaungadam veltītajā ierakstā, tomēr neliek mierā aizdomas, ka tas izdzēstais teksts ir bijis no manis ņemts.

P.S. otrais: tikai nesakiet, ka bilde nav sakarā ar jauno gadu un ziemu.


EOF

Nedarbnieks

Labvakar, manu mazo lasītāj! Klāstīšu tev aktuālu stāstu par aktualitāti, bet ne par Igora tusiņu kopā ar moci pie MK un arī ne par zvēru gatavošanos ziemas guļai. Pasoļojuši.

Esmu oficiāli tapis atzīts par bezdarbnieku, bet tas nebūt nenozīmē, ka es neko nedaru, tieši tāpat kā skriešana kailam pa ielu nenozīmē, ka skrējējam ir bumbiņas aiz rullīšiem aizgājušas. Manu (un jebkura bezdarbnieka) pienākumu saraksts ir pa A4 formāta lapu, tur ir tādi murgi sarakstīti, ka vājākas uzņēmības cilvēks skaļi kliedzot skries prom no tās iestādes un tādejādi ekonomēs valsts budžeta līdzekļus. Vispār es vāja rakstura un neuzņēmīgiem cilvēkiem ieteiktu nemaz netiekties pēc bezdarbnieka statusa - jūs pat vēl ne pusceļā salūzīsiet un raudot skriesiet kaili pa ielu, žēlā balsī saukdami mammu, es vairs tā nedarīšu.

Pirmais līmenis ir uzzināt bezdarbnieku kantora atrašanās vietu un darba laiku, jo, kā labi zināms, latvieši ir tendēti uz komunikāciju, bez tās nekur, tāpēc nevar paciest domu, ka kaut ko varētu izdarīt internetā, tāpēc nāksies vien vilkt savas kuslās miesas uz ragneša dēla un viņa mītnes vietas kopējā vārdā nosaukto ielu. Vēlams uz turieni doties kā tūrisma pārgājienā, jo reģistrējošās būtnes neizrāda sevišķu centību savā darbā, neies taču kaut kādu bezdarbnieku dēļ kustēties ātrāk par salūzušu tvaika veltni, tāpēc telts, guļammaiss un sausais pajoks vismaz trim dienām - šīm lietām būtu jābūt katra bezdarbnieka-iesācēja bruņojumā.

Kad nu beidzot ir tā laime tikt pie viņas majestātes reģistrētājas, tad sākas krustvārdu mīklu minēšana, jo, kā izrādās, valstī pastāv vairāki profesiju katalogi un mana nožēlojamā tur nemaz nav iekļauta, no kā izriet, ka vismaz ar kaut ko es esmu ekskluzīvs. Visa minēšanas procesa laikā ir iespēja vērties gudrības, nosvērtības un vieduma apdvestajā sievietes, kuras varā ir lemt par tavu likteni, sejā. Nu labi, patiesībā tur monitors atspīd. Bezgala grūtā un atbildīgā manu datu ievadīšanas procesa rezultātā man tiek izsniegtas divas lapiņas, no kurām viena saucas Individuālais darba meklēšanas plāns, bet otra man kaut kur pazuda, burvīgi briļļotās būtnes smaids (es tikai pēc krietna laika nonācu pie secinājuma, ka tas bija smaids) un veiksmes vēlējums, pie kam abi pēdējie bija diezgan imagināri.

Labi, tiku uz ielas un nedaudz atguvos, ievilku svaigo Rīgas gaisu nopīpētajās plaušās (kopā ar pāris nikotīna pilieniem - neesmu jau zirgs, man pajāt) un sakopoju tās dažas domas, kuras vēl bija saglabājušās un tagad lauztin lauzās ārā plašajās Centrāltirgus ārēs - prātīgākās no šīm domām vēstīja, ka jāņem cieši saujā tā lapiņu, kuru es tagad nevaru atrast, un jādodas uz nākamo kantori pieteikties bezdarbnieka pabalstam. Kādu brīdi gan es apsvēru iespēju pārdot bezdarbnieku kantorim ģeniālo ideju neizsniegt lapiņas, kuras mēdz nozaudēties, bet vienlaicīgi ar reģistrāciju bezdarbnieku rindās pierakstīt cilvēku uz pabalsta saņemšanu, bet tad sapratu, ka nē, nevajag, mani izsmies un notiesās uz sārta kā savulaik Koperniku. Un pofig, ka viņa griežas.

Ja jūs domājat, ka es pieteicos tam pabalstam, tad domājat tālāk, man vispirms lapiņa jāatrod. Ak jā, un rīt es dodos uz semināru Darba tiesības. Paredzu, ka kafija un zviedru galds nebūs. Nav viegli būt bezdarbniekam.


EOF

Nevaru izdomāt nosaukumu

Labrīt, labdien un labvakar! Lai gumijas zābaki ir ar tevi, manu jauko lasītāj! Tā kā nu jau ir vakars un antisociālā ekoloģija lēnām izsvīst un vēl visādi pamet manu organismu, tad pastāstīšu nelielu stāstiņu par karmu un navigāciju.

Vispirms par navigāciju: mans autopilots vēl arvien darbojas nevainojami un sestdien, nākot mājās, nopirka avīzi, kas pēc ieraduma tiek sestdienās iegādāta jau gadus deviņus vismaz. Avīzē bija rakstīts par jaunākajām tendencēm mazmazsuņu modē (par to izteicās viena kaza, uz kuru paskatījies es sapratu - ja tās būtnes foto noliktu putnubiedēkļa vietā, tad putni ne tikai nezagtu graudus, bet arī iepriekšējā gada ražu atnestu atpakaļ), par jaunāko Aqua disku un kaut kas par krīzi. Par krīzi bija apmēram tā, ka mēs esam ļoti bagāta tauta - mums ir tik līdz mārrutkam visādu tautas kalpu, ka ir tikai loģiski, ka no atlikušās naudas diez kāda dzīvošana nesanāk. Ar karmu tam saistība tāda, ka kaut ko līdzīgu es izmetu sarunas karstumā pāris dienas atpakaļ. Laikam mani noklausījās.

Šodien sagribējās vēl kādu humoristisku rindiņu izlasīt un atvēru ziņu portālu, vortālu, hrentālu vai, tautas mēlē, ziņu lapu. Kaut kas par adventi. Vai tiešām darbības ar svecīti un vainadziņu tikai man un ugunsdzēsējiem liekas uzjautrinošas? Šveicieši referendumā atbalstījuši minetu aizliegumu. Ūja, kas ta puikiem nepatika? Lasam vēlreiz. Ā, minaretu aizliegumu. Vah, tas jau ir labāk. Pareizi ir, gribat minaretu - uzblieziet katedrāli Teherānā. Bļaustīties no torņa grib visi, bet kā ķieģeļi jānes, tā nav neviena. Lasu tālāk: Krievija koriģē vilciena katastrofas upuru skaitu uz 25. Izklausās, ka tur morgam kvartāla beigas un plāns jāizpilda. Vecrīgā varēs vizināties zirgu pajūgā ar rūķiem. Aha, un ar baltām pelītēm, rozā kāmīšiem un baibaka izbāzeni arīdzan. Ķīnā ar cūku gripu saslimuši divi suņi.  Super, tagad arī Dienvidkoreja būs bada pārņemta valsts. Nokļuvu līdz pat sporta sadaļai: spēlētajiem bija liela vēlēšanas uzvarēt. A ko, citreiz spēlētaji iziet uz laukuma ar lielu vēlēšanos zaudēt?

Labi, apnika, tas jau kļūst apnicīgi. Visu labu, lasītāj, un ēd ābolus.


EOF

Pa skarbo

Labvakar, cienītais lasītāj! Sagribējās ka nu man parakstīt un palamāties.

Kaut kur kaut kad plašajās interneta dzīlēs uzdūros viena ļautiņa jautājumam, kas un kā viņam būtu jāraksta savā blogā, lai viņu (autoru) lasītu. Tagad, pēc piecu minūšu sēdēšanas ar aizvērtām acīm, visiem topošajiem un esošajiem blogu rakstītājiem varu teikt tā - raksti visu, ko dvēsele kāro, bet ja tu, мудоёбище, kādreiz izdomāsi rakstīt ar baltiem burtiem uz melna fona, tad nebrīnies, пропидорашенный гандон, ka tevi neviens nelasa.


EOF

Stāstiņi

Labrīt, jaukie lasītāji! Tā kā nevaru izdomāt sakarīgu otro teikumu, tad uzreiz pāriešu pie stāstījuma-vēstījuma.

Dzīvo zemes virsū tāds cilvēks-rakstītājs vārdā Stīvens Kings, interesantas tādas ne gluži bērnu grāmatiņas raksta, un vakar kaut kā nejauši atcerējos par viņu un pie reizes par savu vecmāmiņu. Nē, nav tā kā tu padomāji, lasītāj, vecmāmuļas man vēl abas dzīvas, saistība ar Kingu ir tikai vienai no viņām, saistība diezgan tieša: kaut kādos svētkos viena no viņām man uzdāvināja jauku un mīļu grāmatu, latviskajā tulkojumā saucas Zvēru kapiņi. Melni vāki, askētisks noformējums, kurā ietilpst melns un zaļacains kaķis. Jauki. Mīļi šādu grāmatu uzdāvināt, mazdēlam taču patīk kaķīši - tā gan jau ka padomāja vecā sieviete. Tā arī neesmu pajautājis, vai viņa maz zin, kādā stilistikā raksta krietnais Stīvens. Ak jā, te ir neliels ieskats, par ko tad ir šī grāmata.

P.S. Komplektā ar šo grāmatu der noskatīties Ravenous, pieejama arī Goblina tulkojumā.

EOF

Get a life vai tomēr nē?

Labvakar, mans jaukais lasītāj! Veca ābolu sula lielos apmēros tomēr atstāj ietekmi uz veselību. Tiesa gan, to saka vecas kaktusu sulas tirgotāji.

Palasiet arī get a life aizsākumus.

Tad nu lūk, kaut kā tā sanāca, ka pa vidu starp pārgājieniem nācās krāmēt somu un izvilku es no tamās pavecu žurnālu, kuru tad nu pirms prommešanas pārlapoju. Žurnāls kā žurnāls, iepriecēja tas, ka tur bija minēts fakts, ka Triatel sāk piedāvāt push-to-talk pakalpojumus. Nu, tas bez komentāriem no manas puses, gan jau bijušie un esošie šīs lamām apvītās kompānijas klienti te paši parādīsies. Manu uzmanību piesaistīja raksts par blogiem un blogeriem, pats par sevi viduvējs raksts, ieturēts kā saruna ar tipa žurnālistes piedalīšanos, toties viens no sarunas dalībniekiem, Ģirts Slaviņš, toreiz vēl draugiem.lv direktors, izdeva šādu tekstu:
"... bet ārpus datora un blogiem rit īstā dzīve, kurā ir daudz citu vērtību un noderīgu darbu. Var kaut vai galdu saskrūvēt."

Idiots tu esi, Ģirt, un arī tas, kurš tev spogulī pretī skatās. Ja tev īstā dzīve ir skrūvēt galdu, tad kāda banāna pēc tu līdi par sociālā portāla direktoru, nevis gāji strādāt par Kombuļu desu ceha galdnieku? Kurš tev ir devis tiesības noteikt, kas ir dzīve, tu nelaimīgais lūzeri, kurš ģeogrāfijas olimpiādē dabūja atzinības rakstu, kamēr Laganovskis uzvarēja?

Es nezinu iemeslus, kāpēc tagad tam tur portālam ir cits direktors, bet zināma nojauta man ir - ja direktors uzskata, ka vispār viņa vadītais uzņēmums nodarbojas ar huiņu ar nesvarīgām lietām, tad tā arī sanāks, ja santehniķis ar roku līdz plecam podā domās par baletu, tad pods tecēs mūžam, ja sētnieki un koristi vadīs valsti, tad ķirurgi sāks dziedāt operā.

Morāle? Kad mana draudzene Elizabete pārtrauks sūdzēties rītā vakarā, ka viņai nekas nesanāk - tajā brīdī visi pasaules redaktori noņems cepures un brīdi paklusēs. Kad es beigšu domāt par darbā darāmo - tas nozīmēs, ka es esmu atlaists. Kad visi pasaules cilvēki sāks domāt, ka dzīve ir kaut kas tāds, kas rit kaut kur citur - tad arī maiju kalendārā iekaltais pasaules gals būs klāt.

P.S. Bet tomēr garšīga tā vecā ābolu sula.


EOF