Cienītā!
Pirms kāda laika jūs izteicāt vēlmi aizpildīt vakanto personīgā asistenta vietu – pēc neilgām pārdomām piesakos uz šo atbildīgo amatu.
Mana līdzšinējā pieredze saistīta ar brīvprātīgu darbu kā tehniskajam konsultantam un izpildītājam – darba pienākumos ietilpst klienta vēlmju un prasību apzināšana, spēja momentāni mainīt darbības stilu, kā arī izdoma un atvērtība jaunām idejām. Tā kā uzskatu, ka jebkurā projektā viens no svarīgākajiem aspektiem ir tieši process, tad uzsvaru lieku uz to, lai atdeve uzstādīto mērķu sasniegšanā pārsniegtu patērēto laiku rezultāta sasniegšanai.
Es vēlētos ieņemt konkrēto amatu, jo darbs šādā amatā, kas saistīts ar lieliem izaicinājumiem, ir saistīts arī ar profesionālās izaugsmes iespējām, kā arī ar pilnvērtīgām manu tiešo prasmju un zināšanu pielietošanas iespējām.
Gaidīšu uzaicinājumu uz darba interviju un CV apspriešanu, lai sīkāk pārrunātu manas izredzes.
Ar cieņu, Mārcis
EOF
2009/05/04
2009/04/11
Karalis vai bomzis?
Labrīt, cienītie un citādi domājošie!
Sanācās vakar ieslēgt TV kasti un pat nedaudz paskatīties, jo uzdūros epohālajai filmai, triloģijas noslēdzošajai daļai Lord of the Rings: The Return of the King, plašāk pazīstamai kā Властелин колец: Возвращение бомжа. Nu... Izsaku savu apbrīnu visiem, kuri ir spējīgi šito trīs stundu šķaidījumu noskatīties ibo man diezgan garlaicīgi likās skatīties biedra Pučkina ierunāto versiju, kas tomēr ir krietni vien labāka par vakar redzēto - latvju tulkotājs un lasītājs atkal bija apvienojuši spēkus, lai pēc iespējas vairāk skatītāju aizbiedētu no redzi maitājošā ekrāna.
Uzreiz saku - grāmatu lasījis neesmu un oriģinālo filmu redzējis esmu tikai fragmentāri. Toties kā skatītājam labāk patika neoriģinālais tulkojums, kur man varētu nepiekrist daudzi Tolkiena fani un krievu/padomju kultūras un ne tikai notikumu nepārzinātāji, jo biedrs Pučkins visas trīs daļas ir pārpildījis ar citātiem un tekstiem, kas zvērinātam Holivudas kultūras fanam neizteiks neko, pie tam īpaši nemainot filmas jēgu.
Ja nepiekrītat - tās ir jūsu tiesības, bet vispirms tomēr noskatieties Goblina variantu. Un novērtējiet muzikālo noformējumu, kas ir galvastiesu pārāks par oriģinālu.
P.S. Я только Каштанку читал!
EOF
2009/04/10
А мне это надо?
Labdien, mans nedaudz mitrais (jo laukā migla) lasītāj! Šis ir kārtējais komentārs, kurš ir izaudzis par patstāvīgu ierakstu. So...
Jā, vajadzēja visu šito padarīšanu zem nosaukuma augstākā izglītība nokārtot gadus senāk, jo tagad es ar šito krāmēšos kā Noass ar šķirstu: tā kā vajag, tā kā negribās, bet beigās tāpat piedzērās. Vajag... Vajag kam? Elizabetei? Diezin vai, izlasiet paši. Man? Da priekš kam? Lai man par manu paša naudu klāstītu absolūtu sviestu? Maniem darba devējiem? Piekāst, mans primārais darba devējs pats nezin, kas ar viņu būs, savukārt pārējiem darba devējiem ir pie kājas mans papīrs, viņus interesē izdarītais darbs. Un atvainojiet, bet ar šādu attieksmi LU tālu nevelk uz garantu Latvijas attīstībai, kā stāv driķēts viņu mājas lapā - akadēmiskā izglītība šī vārda klasiskajā izpratnē nenozīmē, ka jau kursā otrajā tev jāsāk strādāt, lai pēc diviem gadiem tevi komplektā ar bakalaura diplomu vispār kādam vajadzētu. Zinu cilvēkus, kuri godīgi pavadījuši laiku alma mater sienās, nevis strādājot visādus darbeļus potenciālajā profesijā - māt, dzemdē mani atpakaļ, tiem ļautiņiem takš nav sajēgas par to, ko viņi ir studējuši un kur to pielietot, laipni lūgti mācīties visu no jauna.
Vajag... Ārprāts, divi gadi vējā, ārprāts, tik maz palicis... So what? Вы все такие умные, череп не жмёт? Es taču nesaku, ka jums gandrīz viss mūžs nodzīvots, vēl nedaudz palicis, nu taču saņemieties.
Tā kā es pats daudz runāju, tad zinu šīs nodarbes ieguldījumu tautsaimniecības attīstībā - tas tuvojas nullei. Ja to dara tāpat, tad viss bumbās, bet ja par to prasa naudu... Pie kam visu runāto pēčāk piegādā arī konspektu veidā... Un kam to vajag? Savukārt cilvēku, kurš runā krietnu bišķi mazāk un konkrētā diploma arī nav, bet toties dara par trijiem, neviens tā īpaši neievēro - dara tak dara.
Bet vispār jau nav tik traki - iedomājieties, cik garlaicīga būtu pasaule, ja visi būtu maģistri? Visi tik gudri, ka nebūtu ko pasūtīt.
P.S. Šeitan var atrast mājsaimnieču/mājsaimnieku dziesmu-himnu.
EOF
Jā, vajadzēja visu šito padarīšanu zem nosaukuma augstākā izglītība nokārtot gadus senāk, jo tagad es ar šito krāmēšos kā Noass ar šķirstu: tā kā vajag, tā kā negribās, bet beigās tāpat piedzērās. Vajag... Vajag kam? Elizabetei? Diezin vai, izlasiet paši. Man? Da priekš kam? Lai man par manu paša naudu klāstītu absolūtu sviestu? Maniem darba devējiem? Piekāst, mans primārais darba devējs pats nezin, kas ar viņu būs, savukārt pārējiem darba devējiem ir pie kājas mans papīrs, viņus interesē izdarītais darbs. Un atvainojiet, bet ar šādu attieksmi LU tālu nevelk uz garantu Latvijas attīstībai, kā stāv driķēts viņu mājas lapā - akadēmiskā izglītība šī vārda klasiskajā izpratnē nenozīmē, ka jau kursā otrajā tev jāsāk strādāt, lai pēc diviem gadiem tevi komplektā ar bakalaura diplomu vispār kādam vajadzētu. Zinu cilvēkus, kuri godīgi pavadījuši laiku alma mater sienās, nevis strādājot visādus darbeļus potenciālajā profesijā - māt, dzemdē mani atpakaļ, tiem ļautiņiem takš nav sajēgas par to, ko viņi ir studējuši un kur to pielietot, laipni lūgti mācīties visu no jauna.
Vajag... Ārprāts, divi gadi vējā, ārprāts, tik maz palicis... So what? Вы все такие умные, череп не жмёт? Es taču nesaku, ka jums gandrīz viss mūžs nodzīvots, vēl nedaudz palicis, nu taču saņemieties.
Tā kā es pats daudz runāju, tad zinu šīs nodarbes ieguldījumu tautsaimniecības attīstībā - tas tuvojas nullei. Ja to dara tāpat, tad viss bumbās, bet ja par to prasa naudu... Pie kam visu runāto pēčāk piegādā arī konspektu veidā... Un kam to vajag? Savukārt cilvēku, kurš runā krietnu bišķi mazāk un konkrētā diploma arī nav, bet toties dara par trijiem, neviens tā īpaši neievēro - dara tak dara.
Bet vispār jau nav tik traki - iedomājieties, cik garlaicīga būtu pasaule, ja visi būtu maģistri? Visi tik gudri, ka nebūtu ko pasūtīt.
P.S. Šeitan var atrast mājsaimnieču/mājsaimnieku dziesmu-himnu.
EOF
2009/03/29
Izsvīstais bērns
Labdien, mans jaukais lasītāj! Arī tad, ja tu neesi jauks - labdien!
Es gan šodien esmu jauks - sēžu jaunā krēslā, kurš atšķirībā no iepriekšējā ir kluss kā miris botāniķis, klausos Twisted Sister (kāds vispār tādus atceras?), sūcu veselīgu jāgeri ar neveselīgu spraitu un mēģinu vienoties pats ar sevi, vai ikgadējās marta beigas ir iemesls priecāties vai tomēr nē. It kā nebūtu par ko - tik vien kā vēlreiz esmu aplidojis saulei apkārt, bet tad izlasījās rindas par martu - sīkums, bet smaidīgi. Un tu, lasītāj, nemēģini man iestāstīt, ka tur nekādu rindu nav - kad tu beigsi blenzt uz fotogrāfiju labajā pusē zem ziemas dārza, tad arī tekstu ieraudzīsi.
P.S. Ir klāt. Ir klāt doma, ka par tikko sākušos dienu es nepriecājos. Kā jau to daru iepriekšējos desmit gadus.
Un neskatieties uz lejāk esošo laiku - īstenībā ir par stundu vēlāks.
EOF
Es gan šodien esmu jauks - sēžu jaunā krēslā, kurš atšķirībā no iepriekšējā ir kluss kā miris botāniķis, klausos Twisted Sister (kāds vispār tādus atceras?), sūcu veselīgu jāgeri ar neveselīgu spraitu un mēģinu vienoties pats ar sevi, vai ikgadējās marta beigas ir iemesls priecāties vai tomēr nē. It kā nebūtu par ko - tik vien kā vēlreiz esmu aplidojis saulei apkārt, bet tad izlasījās rindas par martu - sīkums, bet smaidīgi. Un tu, lasītāj, nemēģini man iestāstīt, ka tur nekādu rindu nav - kad tu beigsi blenzt uz fotogrāfiju labajā pusē zem ziemas dārza, tad arī tekstu ieraudzīsi.
P.S. Ir klāt. Ir klāt doma, ka par tikko sākušos dienu es nepriecājos. Kā jau to daru iepriekšējos desmit gadus.
Un neskatieties uz lejāk esošo laiku - īstenībā ir par stundu vēlāks.
EOF
2009/03/25
2009/03/17
Domu sajukums
Sveicināts, lasītāj! Ko tik visu var atrast, tīrot māju... Tātad veltījums visiem tiem, kas pēdējā pusgada laikā zem nosaukuma eksperts vai arī mājas kārtībā izteicis svaigu skatījumu uz pašreizējās ķezas celoņiem.
Tā runāja Zaratru... eee... tā rakstīja Māris Zanders tālajā 1999.gadā, žurnāla Klubs decembra numurā.
Gads tuvojas noslēgumam, mudinot ierasti izteikt vērtējumus un prognozes. Latvijas ekonomikai aizvadītais gads bijis nelabvēlīgs, savukārt kā grūtību cēlonis ar apbrīnojamu neatlaidību tiek minēta t.s. Krievijas krīze. Krievija, protams, ir vainojama visā, kas slikts noticis ar Latviju kopš 13. gadsimta, tomēr tikpat liela nozīme ir mūsu pašu slieksmei situāciju vērtēt pēc dažiem makroekonomiskiem rādītājiem, atsakoties no situācijas daudzpusīgas analīzes.
Iedomājieties, ka cilvēks sirgst ar asinsrites traucējumiem - viņa asinsvados ir izveidojušies trombi. Ir pilnīgi bezjēdzīgi mēģināt uzlabot šā cilvēka stāvokli, ievadot viņa organismā, teiksim, divus litrus asiņu. Asins daudzums cilvēka organismā ir konstants lielums, tāpēc asinsrites problēmas ir jārisina, likvidējot trombus. Konkrētās valsts ekonomikā var ieguldīt milzīgi daudz naudiņas (ārvalstu investīcijas, valsts liela mēroga pasūtījumi utt.), bet šīm pūlēm nebūs rezultātu, ja iepriekš nebūs likvidēti trombi: korupcija, reālo ienākumu un izdevumu slēpšana utt. Viens no šādiem trombiem ir situācijas neadekvāta izpratne, paslēpju spēlēšana pašiem ar sevi, ko turklāt vienlīdz aizrautīgi dara gan valsts, gan biznesa struktūras. Minēšu dažus piemērus.
Latvijas komercbankām nereti tiek pārmesta pārāk augstu kredītlikmju noteikšana, kas traucē privātpersonām un firmām aizņemties tām tik nepieciešamo naudu. No otras puses, socioloģiskās aptaujas ar apnicīgu konsekvenci fiksē līdzcilvēku vairākuma pesimistiskās prognozes par savu un valsts ekonomisko stāvokli, piedevām to iedzīvotāju, kuri tic situācijas uzlabošanās iespējai tuvākajā nākotnē, ir mazāk nekā skeptiski noskaņoto. Veidojas situācija, ko, mazliet primitivizējot, varētu aprakstīt tā - mēs labprāt ņemtu kredītus, bet par to, vai spēsim tos atdot, gan neesam īsti pārliecināti. Tērēt Rietumu līmenī esam iemācījušies, nopelnīt - nezinu, nezinu.
Šī loģika man atgādina Statistikas pārvaldes regulāri veikto uzņēmēju t.s. konfidences aptauju. Atbildot uz jautājumu "Kas visvairāk traucē jūsu biznesam?", respondenti kā būtiskākos kavēkļus min noieta tirgus trūkumu, vietējo pircēju mazo maksātspēju, finansiālās problēmas atbīdot ārpus pirmā trijnieka, turklāt ir vērojama tendence finansiālo problēmu pozīcijai kļūt mazāk aktuālai. Jautājums - ja finansiālās problēmas uzņēmējiem kļūst salīdzinoši arvien mazāk spiedīgas, tad kāpēc valstij tā neveicas ar nodokļu iekasēšanu? Acīmredzot nauda ir, bet kāpēc jāmaksā nodokļi, ja var nemaksāt un ietaupīto atlikt nebaltai dienai. Man jau, kungi, nav žēl, tikai tad nav vērts pašiem brīnīties, kāpēc no budžeta un personīgās kabatas tukšuma aptrakušie ierēdņi rīkojas tikpat neloģiski, kāpēc Latvijā trūkst ceļu, slimnīcu, normālas policijas utt.
Kā jau teicu, valsts neizceļas ar lielāku apdomīgumu.
Pat cilvēkiem, kuri par ekonomiku neinteresējas, ir zināms, ka Latvijā šogad samazinājušies rūpniecības apjomi, apstrādāto tranzītkravu apjomi utt. Tajā pašā laikā valdība priecīgi ziņo, ka bezdarba līmenis sācis pazemināties. Jautājums - kur palikuši darbu ieguvušie bezdarbnieki, ja jau tautsaimniecība ir tādā stagnācijā? Grūti noticēt, ka darbu zaudējušie rūpnīcu strādnieki strauji pārkvalificējušies par nekustamā īpašuma mākleriem. Ir divas iespējas. Varbūt viņi strādā nereģistrētās darba vietās un nemaksā nodokļus, kas, protams, ir slikti. Ir arī iespējams, ka viņi atraduši sev darbu (arī nereģistrētu) nozarēs, kas pagaidām strādā ar plusiem - tirdzniecībā, mežrūpniecībā un kokrūpniecībā, būvniecībā. Pilnīgi normāla parādība - darbaspēks pārceļo uz tiem sektoriem, kur ir pieprasījums. Problēma ir tā, ka darbaspēka papildu pieplūdums puslīdz veiksmīgajās nozarēs var apdraudēt darba efektivitāti šajās nozarēs (darbu apjomu x veic lielāks cilvēku skaits). Citiem vārdiem, darba apjomu pieaugums kādā nozarē ir lēnāks nekā strādājošo skaita pieaugums. Respektīvi, īslaicīgi palīdzot samazināt bezdarbu, nozare rada sev problēmas nākotnē. Šādā kontekstā valdība nedrīkst līksmot, ka bezdarbs samazinās un cerēt, ka bizness šo jautājumu nokārtos.
Valdība kā lielu panākumu min Latvijas komercbanku atgriešanos vietējā tirgū pēc Krievijas krīzes. Sak, tagad būs gan vairāk kredītu pašmāju uzņēmējiem, gan bankas būs vairāk pasargātas no šaušalīgā Krievijas tirgus perturbācijām. Tas, protams, ir jauki, tikai jāatceras, ka vienlaikus aug Latvijas banku atkarība no Latvijas ekonomikas iespējamām ķezām. Un kurš uzdrīkstēsies apgalvot, ka mūsu bāleliņi nav spējīgi bankām radīt līdzvērtīgas galvas sāpes? Gribu tikai teikt, ka nevajag no viena grāvja otrā.
Lielus jokus rada mūsu nevēlēšanās pašmāju ekonomikā notiekošo samērot ar līdzīgiem rādītājiem vai procesiem citās valstīs. Piemēram, pēdējā laikā plašu publicitāti ieguvušais uzņēmums Latvijas dzelzceļš arvien ir lepojies, ka tas nodarbina apmēram 18 000 cilvēku. Akcents tiek likts uz darbavietu skaitu un samaksātā (varbūt) sociālā nodokļa objektīvi lielo apjomu. Te prātā nāk fakts, ka Brazīlijas dzelzceļu sistēma nodarbina apmēram 25 000 cilvēku, bet, ja atmiņa neviļ, Brazīlija ir lielāka valsts nekā Latvija. Ja mēs uz minēto ciparu - 18 000 nodarbināto - paskatāmies šādā kontekstā, tad aktuālāks gan liekas jautājums par mūsu dzelzceļa sistēmā strādājošo darba ražīgumu. Piemērs no citas nozares. Latvijas Banka labprāt atgādina, ka tās rīcībā ir pietiekams ārvalstu valūtas daudzums, lai teorētiski varētu apmaksāt Latvijas importu trīs mēnešus. Nu, lata dzelžainā stabilitāte ir vispārzināma. Gribu tikai atgādināt, ka tādai jaunattīstības valstij kā Ēģiptei centrālās bankas valūtas rezerves sedz septiņu mēnešu importa apjomu. Kā redzam, skaitļus varam traktēt dažādi.
Ekonomisko rādītāju dažāda interpretācija ir neizbēgama, jo to skaidrotājiem visbiežāk it atšķirīgi mērķi. Svarīgi, lai mēs neaizmirstu arī mūsu pašsajūtai mazāk tīkamos interpretācijas variantus.
EOF
Tā runāja Zaratru... eee... tā rakstīja Māris Zanders tālajā 1999.gadā, žurnāla Klubs decembra numurā.
Gads tuvojas noslēgumam, mudinot ierasti izteikt vērtējumus un prognozes. Latvijas ekonomikai aizvadītais gads bijis nelabvēlīgs, savukārt kā grūtību cēlonis ar apbrīnojamu neatlaidību tiek minēta t.s. Krievijas krīze. Krievija, protams, ir vainojama visā, kas slikts noticis ar Latviju kopš 13. gadsimta, tomēr tikpat liela nozīme ir mūsu pašu slieksmei situāciju vērtēt pēc dažiem makroekonomiskiem rādītājiem, atsakoties no situācijas daudzpusīgas analīzes.
Iedomājieties, ka cilvēks sirgst ar asinsrites traucējumiem - viņa asinsvados ir izveidojušies trombi. Ir pilnīgi bezjēdzīgi mēģināt uzlabot šā cilvēka stāvokli, ievadot viņa organismā, teiksim, divus litrus asiņu. Asins daudzums cilvēka organismā ir konstants lielums, tāpēc asinsrites problēmas ir jārisina, likvidējot trombus. Konkrētās valsts ekonomikā var ieguldīt milzīgi daudz naudiņas (ārvalstu investīcijas, valsts liela mēroga pasūtījumi utt.), bet šīm pūlēm nebūs rezultātu, ja iepriekš nebūs likvidēti trombi: korupcija, reālo ienākumu un izdevumu slēpšana utt. Viens no šādiem trombiem ir situācijas neadekvāta izpratne, paslēpju spēlēšana pašiem ar sevi, ko turklāt vienlīdz aizrautīgi dara gan valsts, gan biznesa struktūras. Minēšu dažus piemērus.
Latvijas komercbankām nereti tiek pārmesta pārāk augstu kredītlikmju noteikšana, kas traucē privātpersonām un firmām aizņemties tām tik nepieciešamo naudu. No otras puses, socioloģiskās aptaujas ar apnicīgu konsekvenci fiksē līdzcilvēku vairākuma pesimistiskās prognozes par savu un valsts ekonomisko stāvokli, piedevām to iedzīvotāju, kuri tic situācijas uzlabošanās iespējai tuvākajā nākotnē, ir mazāk nekā skeptiski noskaņoto. Veidojas situācija, ko, mazliet primitivizējot, varētu aprakstīt tā - mēs labprāt ņemtu kredītus, bet par to, vai spēsim tos atdot, gan neesam īsti pārliecināti. Tērēt Rietumu līmenī esam iemācījušies, nopelnīt - nezinu, nezinu.
Šī loģika man atgādina Statistikas pārvaldes regulāri veikto uzņēmēju t.s. konfidences aptauju. Atbildot uz jautājumu "Kas visvairāk traucē jūsu biznesam?", respondenti kā būtiskākos kavēkļus min noieta tirgus trūkumu, vietējo pircēju mazo maksātspēju, finansiālās problēmas atbīdot ārpus pirmā trijnieka, turklāt ir vērojama tendence finansiālo problēmu pozīcijai kļūt mazāk aktuālai. Jautājums - ja finansiālās problēmas uzņēmējiem kļūst salīdzinoši arvien mazāk spiedīgas, tad kāpēc valstij tā neveicas ar nodokļu iekasēšanu? Acīmredzot nauda ir, bet kāpēc jāmaksā nodokļi, ja var nemaksāt un ietaupīto atlikt nebaltai dienai. Man jau, kungi, nav žēl, tikai tad nav vērts pašiem brīnīties, kāpēc no budžeta un personīgās kabatas tukšuma aptrakušie ierēdņi rīkojas tikpat neloģiski, kāpēc Latvijā trūkst ceļu, slimnīcu, normālas policijas utt.
Kā jau teicu, valsts neizceļas ar lielāku apdomīgumu.
Pat cilvēkiem, kuri par ekonomiku neinteresējas, ir zināms, ka Latvijā šogad samazinājušies rūpniecības apjomi, apstrādāto tranzītkravu apjomi utt. Tajā pašā laikā valdība priecīgi ziņo, ka bezdarba līmenis sācis pazemināties. Jautājums - kur palikuši darbu ieguvušie bezdarbnieki, ja jau tautsaimniecība ir tādā stagnācijā? Grūti noticēt, ka darbu zaudējušie rūpnīcu strādnieki strauji pārkvalificējušies par nekustamā īpašuma mākleriem. Ir divas iespējas. Varbūt viņi strādā nereģistrētās darba vietās un nemaksā nodokļus, kas, protams, ir slikti. Ir arī iespējams, ka viņi atraduši sev darbu (arī nereģistrētu) nozarēs, kas pagaidām strādā ar plusiem - tirdzniecībā, mežrūpniecībā un kokrūpniecībā, būvniecībā. Pilnīgi normāla parādība - darbaspēks pārceļo uz tiem sektoriem, kur ir pieprasījums. Problēma ir tā, ka darbaspēka papildu pieplūdums puslīdz veiksmīgajās nozarēs var apdraudēt darba efektivitāti šajās nozarēs (darbu apjomu x veic lielāks cilvēku skaits). Citiem vārdiem, darba apjomu pieaugums kādā nozarē ir lēnāks nekā strādājošo skaita pieaugums. Respektīvi, īslaicīgi palīdzot samazināt bezdarbu, nozare rada sev problēmas nākotnē. Šādā kontekstā valdība nedrīkst līksmot, ka bezdarbs samazinās un cerēt, ka bizness šo jautājumu nokārtos.
Valdība kā lielu panākumu min Latvijas komercbanku atgriešanos vietējā tirgū pēc Krievijas krīzes. Sak, tagad būs gan vairāk kredītu pašmāju uzņēmējiem, gan bankas būs vairāk pasargātas no šaušalīgā Krievijas tirgus perturbācijām. Tas, protams, ir jauki, tikai jāatceras, ka vienlaikus aug Latvijas banku atkarība no Latvijas ekonomikas iespējamām ķezām. Un kurš uzdrīkstēsies apgalvot, ka mūsu bāleliņi nav spējīgi bankām radīt līdzvērtīgas galvas sāpes? Gribu tikai teikt, ka nevajag no viena grāvja otrā.
Lielus jokus rada mūsu nevēlēšanās pašmāju ekonomikā notiekošo samērot ar līdzīgiem rādītājiem vai procesiem citās valstīs. Piemēram, pēdējā laikā plašu publicitāti ieguvušais uzņēmums Latvijas dzelzceļš arvien ir lepojies, ka tas nodarbina apmēram 18 000 cilvēku. Akcents tiek likts uz darbavietu skaitu un samaksātā (varbūt) sociālā nodokļa objektīvi lielo apjomu. Te prātā nāk fakts, ka Brazīlijas dzelzceļu sistēma nodarbina apmēram 25 000 cilvēku, bet, ja atmiņa neviļ, Brazīlija ir lielāka valsts nekā Latvija. Ja mēs uz minēto ciparu - 18 000 nodarbināto - paskatāmies šādā kontekstā, tad aktuālāks gan liekas jautājums par mūsu dzelzceļa sistēmā strādājošo darba ražīgumu. Piemērs no citas nozares. Latvijas Banka labprāt atgādina, ka tās rīcībā ir pietiekams ārvalstu valūtas daudzums, lai teorētiski varētu apmaksāt Latvijas importu trīs mēnešus. Nu, lata dzelžainā stabilitāte ir vispārzināma. Gribu tikai atgādināt, ka tādai jaunattīstības valstij kā Ēģiptei centrālās bankas valūtas rezerves sedz septiņu mēnešu importa apjomu. Kā redzam, skaitļus varam traktēt dažādi.
Ekonomisko rādītāju dažāda interpretācija ir neizbēgama, jo to skaidrotājiem visbiežāk it atšķirīgi mērķi. Svarīgi, lai mēs neaizmirstu arī mūsu pašsajūtai mazāk tīkamos interpretācijas variantus.
EOF
2009/03/02
Biroja šausmas
Labdien, cienītais lasītāj! Lai gards dzēriens tev vienmēr pie rokas!
Vispirms apsveicu visus, kuri strādā birojos un pie tam vēl telpā ar citiem vergiem - nu tiešām apsveicu. Ar izturību. Jo kolektīvs pāri visam. Sabiedrības intereses rulē, далой indivīdu. Kopējais stulbums uzvarēs, āmen. Gribi individuāli iznesties? Sāc strādāt par sētnieku un nāc piecos no rīta. Nepiedalies kopējos pasākumos? Ahā, izlēcējs, necieni kolektīvu, redīss tātad.
Un tad vēl tie mēsli, kas aizņem lielāko daļu iekšējā datortīkla kabeļa... Nē, es tiešām negribu redzēt piecdesmitdevīto kaķīti ar kārtējo padebīlajo mordu vai arī simtastoņpadsmito kāmīti ar astoņdesmito parakstu apakšā. Mani patiesi neinteresē arī nezināma idiota darba laikā (!) uztaisītais slaidšovs ar šiem te dolbanajiem kāmīšiem un citiem sprāgonīšiem.
Labprāt nodziedātu komisku dziesmiņu uz to siekalaino kretīnu māju krāsmatām, kuri domā, ka skaipa iespēja sūtīt failus ir jāizmanto, lai visus savus nožēlojamās dzīves laikā sakrātos audio- un videofailus sūtītu man. Es jums prasīju? Es jums kādreiz esmu kaut ko sūtījis?
Un ticiet - ja reiz es neesmu darbā, tas nozīmē, ka man ir iemesls nebūt darbā, bet tas nav iemesls, lai es no kāda neveiksmīga mākslīgās apaugļošanas upura turpinātu saņemt nejēdzīgu kvantumu нахер nevajadzīgu baitu.
Tāpat es negribu lasīt draudzīgus tekstus par vīrusiem, sievusiem un nabadzīgiem bērniem. Kad jūs mani pēdējo reizi redzējāt, man uz pleciem bija kas? Galva? Pareizi, atšķirībā no jūsu pumpas. Un lai kā es dzeru, bet veselo saprātu vēl neesmu nodzēris.
Ja kāds no līdzīgas herņas sūtītājiem šito lasa un apvainojas uz mani, tad ziniet - man похуй.
Paldies par uzmanību un atvainojos visiem tiem, kuri man nekad neko bez pieprasījuma nav sūtījuši.
P.S. Ja nu kādam ir, tad varat atsūtīt U96 Das Boot labā kvalitātē.
EOF
Vispirms apsveicu visus, kuri strādā birojos un pie tam vēl telpā ar citiem vergiem - nu tiešām apsveicu. Ar izturību. Jo kolektīvs pāri visam. Sabiedrības intereses rulē, далой indivīdu. Kopējais stulbums uzvarēs, āmen. Gribi individuāli iznesties? Sāc strādāt par sētnieku un nāc piecos no rīta. Nepiedalies kopējos pasākumos? Ahā, izlēcējs, necieni kolektīvu, redīss tātad.
Un tad vēl tie mēsli, kas aizņem lielāko daļu iekšējā datortīkla kabeļa... Nē, es tiešām negribu redzēt piecdesmitdevīto kaķīti ar kārtējo padebīlajo mordu vai arī simtastoņpadsmito kāmīti ar astoņdesmito parakstu apakšā. Mani patiesi neinteresē arī nezināma idiota darba laikā (!) uztaisītais slaidšovs ar šiem te dolbanajiem kāmīšiem un citiem sprāgonīšiem.
Labprāt nodziedātu komisku dziesmiņu uz to siekalaino kretīnu māju krāsmatām, kuri domā, ka skaipa iespēja sūtīt failus ir jāizmanto, lai visus savus nožēlojamās dzīves laikā sakrātos audio- un videofailus sūtītu man. Es jums prasīju? Es jums kādreiz esmu kaut ko sūtījis?
Un ticiet - ja reiz es neesmu darbā, tas nozīmē, ka man ir iemesls nebūt darbā, bet tas nav iemesls, lai es no kāda neveiksmīga mākslīgās apaugļošanas upura turpinātu saņemt nejēdzīgu kvantumu нахер nevajadzīgu baitu.
Tāpat es negribu lasīt draudzīgus tekstus par vīrusiem, sievusiem un nabadzīgiem bērniem. Kad jūs mani pēdējo reizi redzējāt, man uz pleciem bija kas? Galva? Pareizi, atšķirībā no jūsu pumpas. Un lai kā es dzeru, bet veselo saprātu vēl neesmu nodzēris.
Ja kāds no līdzīgas herņas sūtītājiem šito lasa un apvainojas uz mani, tad ziniet - man похуй.
Paldies par uzmanību un atvainojos visiem tiem, kuri man nekad neko bez pieprasījuma nav sūtījuši.
P.S. Ja nu kādam ir, tad varat atsūtīt U96 Das Boot labā kvalitātē.
EOF
Subscribe to:
Posts (Atom)